Mājās Skrīveru pagastā, kur dzīvo Ilmārs Kalnietis ar sievu Guntu, valda savdabīgs miers, kādu ap sevi prot radīt tikai dzīvesgudri cilvēki.
Mājās Skrīveru pagastā, kur dzīvo Ilmārs Kalnietis ar sievu Guntu, valda savdabīgs miers, kādu ap sevi prot radīt tikai dzīvesgudri cilvēki. Dzīves grūtības šos cilvēkus norūdījušas, bet nav mazinājušas pašu galveno — cilvēku mīlestību. Ilmārs Kalnietis, stāstot par Sibīriju, no kurienes daudzi latvieši neatgriezās, saka: “Ja jau esmu izdzīvojis, tātad ir labi.” Latvijā atgriezies, viņš vēlāk parakstījās, ka būs uzticīgs padomju iekārtai. Tā vajadzēja, lai paliktu dzimtenē, bet šo solījumu nekad nav pildījis.
Objektīvas atmiņas
— Kāpēc jūsu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju?
— Maniem vecvecākiem piederēja otrās bagātākās mājas “Dziļie grāvji” Susējas pagastā, kuru arī uzskatu par savu dzimto vietu. Tēvs strādāja Daugavpilī, viņš bija krājaizdevu sabiedrības “Grauds” direktors. Kad man bija četri vai pieci gadi, mani aizveda dzīvot pie vecvecākiem uz laukiem, bet vecāki un brālis, kurš bija astoņus gadus vecāks un tolaik mācījās ģimnāzijā, palika Daugavpilī. Otrs un laikam galvenais iemesls izsūtīšanai bija tas, ka tēvs bija Lāčplēša kara ordeņa kavalieris un šo apbalvojumu bija saņēmis par krievu izdzīšanu no Latgales. Tēvu es pēdējo reizi redzēju 1941. gada 14. jūnijā Eglaines dzelzceļa stacijā, kad mūs sēdināja vagonos un izšķīra. Es uz Sibīriju devos kopā ar vecomāti, māti un brāli. Vectēvs mēnesi pirms izsūtīšanas nomira, viņš apglabāts Susējas kapos. Man tolaik bija nepilni deviņi gadi, bet to gadu notikumus labi atceros, pēc atmiņas es varētu pat dienasgrāmatu uzrakstīt.
— Šīs atmiņas ir drūmas un pelēkas?
— Tās ir objektīvas. Reālas, kā tur patiesībā bija. Ja esmu izdzīvojis, tātad ir labi. Daudzi neizdzīvoja, bija grūti, taču grūtības cilvēku norūda, un no tām neviens nav miris. Mirst no tā, ka nevar atrast sevī spēku un prieku dzīvot, lai grūtības pārvarētu. Sibīrijā valdīja citādas attiecības pat starp vienas ģimenes locekļiem, un galvenais bija: izdzīvot šodien! Nenosalt un nenomirt badā.
Pase par pudeli
— Cik ilgi bijāt Sibīrijā?
— Sešus gadus un astoņus mēnešus. No turienes aizmuku kopā ar Arni Buķi, viņa māsu un māti, viņi bija no Kalkūnes pagasta Grīvas. Ar šo ģimeni uz Sibīriju braucām vienā vagonā, un viņi bija nolēmuši riskēt un braukt mājās. Mana māte bija parakstījusies, ka uz mūžu paliek nometinājumā, bet viņa gribēja, lai vismaz viens no ģimenes varētu palikt latvietis, iegūt izglītību un izdzīvot, tāpēc rakstīja uz Latviju vēstules un saņēma atbildi: “Jūsu dēls Ilmārs ir iekļauts atpakaļ vedamo bērnu sarakstā.” Vēlāk gan noskaidrojām, ka mājās veda tikai tos bērnus, kuri bija palikuši pilnīgi bāreņi, bet man bija māte un vecāmāte. Pamatojot ar šo atbildi, māte rajona pilsētā Tasejevā bija dabūjusi “papīru” — uz avīzes stūra ar ķīmisku zīmuli uzrakstītu un apzīmogotu atļauju, ka esmu noņemts no uzskaites un varu braukt uz Latviju saņemt pasi. Tolaik Sibīrijā pases vai citu personas dokumentu nevienam nebija. Šādas atļaujas bija arī Buķu ģimenei un vēl kādai meitenei Dzintrai Zariņai. Tā nu mēs — četri bērni un Buķu mamma — uz savu risku un saprašanu ceļojām mājup. Viņus neilgā laikā caur cietumiem un etapiem atkal aizveda uz Sibīriju. Ar Dzintru satikos pēc piecdesmit gadiem, un viņa izstāstīja, ka pabijusi deviņos cietumos, līdz nokļuvusi atpakaļ turpat, no kurienes aizbēgusi.
— Kā jums izdevās izvairīties no otrreizējas izsūtīšanas?
— Man palaimējās, jo vienīgais dokuments, kurš bija saglabājies no vecvecāku mājām, bija mana dzimšanas apliecība. Tēva brālis, pie kura Tukuma rajona Jaunpilī pēc atgriešanās dzīvoju, bija izdzēris “polšu” kopā ar milicijas priekšnieku un sarunājis: paklau, radagabalam jau sešpadsmit, vajag pasi. Un viņš to izdeva. Ar pasi kabatā jau biju nostāk no attiecīgo iestāžu uzmanības. Dzīvoju te pie vieniem, te otriem radiem, un dzīvesvietas maiņas dēļ mani nevarēja izsekot. Māte man vēstules nerakstīja, bet viņas māsa man rakstīja apmēram tā: “Alīdas jaunāko dēlu stipri meklē. Alīda vairākkārt izsaukta uz Tasejevu, drošības orgāni viņu vairākkārt pratinājuši, bet arī viņa nezina, kur dēls dzīvo.”
Bataljons aizdomīgajiem
— Jūs jutāties drošībā?
— Drošības nebija, un te, Latvijā, no uzmanības loka mūs neizlaida. 1952. gada 23. februārī mani iesauca armijā, nokļuvu jaunizveidotajā Iekšlietu ministrijas daļā, celtniecības bataljonā, kurā bija latvieši, lietuvieši no Klaipēdas puses un nedaudz krievu no Veļikiji Lukiem. Dienējām akmeņlauztuvēs Ziemeļkaukāza kara apgabalā, kur pirms mums bija strādājuši ieslodzītie. Armija bija mans otrais izsūtījums. Visi bijām ar vienādu biogrāfiju, “melno pagātni”.
— Arī no “otrā izsūtījuma” jums izdevās pārnākt?
— Un arī izdzīvot. Dienestā pavadīju mazliet vairāk par diviem gadiem, jo saslimu, un mani no hospitāļa uz mēnesi palaida atvaļinājumā uz Latviju. Te mani atkal ievietoja hospitālī pārbaudēm un atklāja tā saukto slapjo pleirītu ļoti smagā formā. Tā ir plaušu kaite, kad krūšu kurvī krājas strutas. Ar injekcijas adatu dūra krūtīs un vienā reizē izvilka 800 gramu strutu, vairāk nedrīkstēja. Organisms bija novājināts, un apstākļi, kādos armijā dzīvojām, veicināja slimības attīstību.
Lielākā veiksme
— Jūsu ģimene vēlāk atgriezās Latvijā?
— Mans tēvs nomira 1942. gada 18. aprīlī Soļikamskas lēģerī. Tēva kapavietu nezinu, tikai to, ka viņš miris 7. nometnē Kirovas apgabalā. Mana ģimene no Sibīrijas atgriezās 1956. gadā, kad man bija 24 gadi, biju rīdzinieks, strādāju un mācījos tehnikuma vakara nodaļā. Arī vecāmāte atgriezās, viņa nomira 93 gadu vecumā. Mūsdienās cilvēkiem grūti saprast, kāda veiksme tā bija — ģimenei atgriezties mājās.
— Par nodarītajām pārestībām dusmas nejūtat?
— Dusmas rada tikai iznīcību. Kad Latvijā ienāca vācieši, mans krusttēvs sprieda linča tiesu partorgam, kurš mūs ierakstīja izvedamo sarakstā. Pēc vairākiem gadiem viņa atraitne, kura palika ar diviem bērniem, nejauši Rīgā uz ielas sastapa manu krusttēvu un nosūdzēja. Pēc dažiem mēnešiem viņu notiesāja uz 25 gadiem un aizveda uz Sibīriju. Vai man meklēt tos bērnus un atriebties viņiem? Tādā veidā taču atriebība ar citiem līdzekļiem un citām rokām turpināsies mūžīgi. Ir jādzīvo, jāpiedod, jo no dusmām un atriebības nākamās paaudzes neko neiegūs.
Piedāvā “stučīt”
— Vēlāk ar padomju varu vairs konfliktā nenonācāt?
— Manā biogrāfijā posms pēc dienesta ir interesants. Meklēdams darbu, kur varētu dabūt arī dzīvokli Rīgā, iekļuvu Tautsaimniecības padomes Radioelektronikas rūpniecības pārvaldē. Strādāju par galveno enerģētiķi, pakļautībā bija sešas rūpnīcas, visas slēgtas vai daļēji slēgtas, un visa dokumentācija bija slepena. Kad sāku strādāt, čekisti mani izsauca un teica: “Tev ir piekļuve slepeniem dokumentiem, paraksties, ka tu neko un nekad neizpaudīsi. Ja tavs darbabiedrs mēģina nozagt noslēpumus, tu viņu nodosi!”. Varu iedomāties, ka ar savu parakstu varbūt esmu arī “čekas maisos” iekļuvis. Tā nonācu tiešā kontaktā ar to pašu varu, kura mani izsūtīja. Arī vēlāk, kad strādāju dažādās rūpnīcās, čekisti katru mēnesi izsauca uz kabinetu. Pierunāja, lai nāku un “stučīju”. Lai būtu tālāk no čekas, rūpniecības jomu pametu un aizgāju strādāt par dzelzceļa mašīnistu.
— Tur jūs lika mierā?
— Vēl dažas reizes jutu, ka mani mēģina izprovocēt. Piemēram, naktī pēc reisa vagonu parkā eju pa vagoniem un atslēdzu elektrību. Sēž viens piedzēries vīrs, jaka vaļā, no iekškabatas rēgojas žūksnis naudas. Es viņu sakārtoju, aizpogāju jaku un eju ziņot, ka cilvēks sēž vagonā, lai tik naktī nenosalst. Nākam atpakaļ, bet viņa vairs nav. Ja es būtu viņu “aptīrījis” — un tas taču tik vienkārši naktī vagonā! —, ar mani runātu citādi, sak, vecīt, vai nu mēs tevi par marodierismu liksim cietumā, vai tu darīsi, kā mēs prasām. Līdzīgi gadījumi bija vairāki, bet es neuzķēros. Ne reizi vien dzirdēju: “Skaties, ko kolēģi dara un runā. Ja nē, tev taču bērni vēl skolā grib iet. Nebeigs!” Dēls tolaik studēja Lauksaimniecības akadēmijā mežsaimniekos.
To izbaudīju arī uz savas ādas. Pēc tehnikuma beigšanas iestājos Politehniskā institūta vakara nodaļā. No pirmā kursa biju spiests aiziet, jo ļeņinismā vai marksismā — neatceros, kā īsti to priekšmetu sauca — ieskaiti dabūt nevarēju. Kaut skolā biju teicamnieks un iestājkonkursā pēc vidējās atzīmes biju otrais labākais. Runā, ko gribi, neieskaita, jo nav īstā domāšana! Čekists darbavietā tā arī pateica: institūtu nepabeigsi, ja nedarīsi, kā liek.
— Spējāt noturēties pretī?
— Mācēju citādi pavērst to lietu. Sapratu, ka dažreiz man kaut kas ir jāsaka. Pastāstīšu kādu gadījumu. Tautsaimniecības padomē bija galvenais inženieris Osvalds Stungrēvics. Viņš bija viens riktīgs latvietis, un mēs ar viņu labi sapratāmies. Čekists man jautā: gribam par direktoru likt Stungrēvicu, ko tu par viņu vari pateikt? Es viņam saku: “Nav labs cilvēks!”. Un gari un tēlaini, lai čekistam apnīk klausīties, izstāstu izdomātu stāstu, kā reiz Apguldē, kur dzīvoja arī Osvalda māte, viņam stilbos ieklupa sunītis, un viņš spēra sunim ar kāju. “Nu, vai tas ir labs cilvēks, ja sunim sper ar kāju?” piebildu. Viņu iecēla par direktoru Popova rūpnīcā, jo tāds der, tas ir padomju cilvēks.
Sirdī laucinieks
— Kā jūs nokļuvāt Skrīveros?
— Dažus gadus pirms došanās pensijā aizgāju uz laukiem, strādāju kolhozā “Tērvete” par elektriķi. Blakus, Apguldes lauksaimniecības skolā, tolaik vēl dzīvoja mana māte un brālis. Vēlāk pārcēlos uz Džūksti. Tā līdz pat 2000. gadam dzīvojām — sieva Rīgā, es — laukos. Tad nopirkām māju Skrīveros. Gribējām dzīvot skaistā vietā, tuvu satiksmei. Vēl labāka vieta man būtu Susējas pagastā, bet tur vairs nav māju, tikai zeme, kuru esam atguvuši. Sirdī tomēr esmu laucinieks, pilsētā četrās sienās nejūtos labi. Prieks dzīvot, kad redzi, kā tepat aiz loga līdz vēlam rudenim plaukst puķes. Skrīverieši mūs uzreiz uzņēma kā savējos, un nav sajūtas, ka esi te ienācējs.
Dēli kā “Pūt, vējiņos”
— Jūsu teicāt, ka esat dziedājis arī korī…
— Sāku dziedāt Jaunpils vidusskolas jauktajā korī. Pēc tam apmēram desmit gadu nodziedāju tautas vīru korī “Gaudeamus”. Kamēr dzīvoju Tērvetē, dziedāju vīru ansamblī. 1996. gadā noorganizēja Latviešu biedrības Nacionālo vīru kori, uz to braucu, kamēr dzīvoju Džūkstē un mums bija dzīvoklis Rīgā. Vēlāk dziedāju vīru korī “Staburags”, bet tad izdomāju — kam man tērēt degvielu, braukāt, ja tepat Skrīveros ir jauktais koris “Dīvaja”! Tajā dziedu divus gadus. Dziesmas gars acīmredzot manī ir iekšā no ģimenes, jo arī vecāki dziedāja korī un tur arī abi satikās.
— Varbūt arī jūs sievu dziedot sastapāt?
— Nē, mēs sastapāmies nejauši. Viņa dzīvoja Mežaparkā, tajā namā mita arī mans kolēģis, pie kura bieži gāju ciemos. Reiz kompānijā svinējām prēmijas saņemšanu, un ciemos ienāca arī kaimiņiene Gunta. Mazpamazām iepazināmies, bet daudz laika tikties nebija. 16. decembrī notika ballīte, bet nākamā gada 3. martā jau bija kāzas. Nākamgad svinēsim zelta kāzas. Sieva kā latviešu valodas skolotāja diplomdarbā bija Raini apcerējusi un dēliem vārdus kā viņa darbā ielika.
**
VĀRDS, UZVĀRDS: Ilmārs Kalnietis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1932. gada 15. septembris, Daugavpils.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, Rīgas industriālajā politehnikumā apguvis elektriķa amatu.
NODARBOŠANĀS: pensionārs.
ĢIMENE: sieva Gunta, pensionēta latviešu valodas un literatūras skolotāja, divi dēli — Uldis (48), projektu vadītājs privātfirmā, Didzis (45), firmas “E
