Koknesiete Aina Bluzmane dzimusi 1925. gadā, pieredzējusi gan krievu armijas ienākšanu Latvijā 1940. gada 17. jūnijā, gan izgājusi Sibīrijas moku ceļu. Piedāvājam viņas atmiņu stāstījumu.
Koknesiete Aina Bluzmane dzimusi 1925. gadā, pieredzējusi gan krievu armijas ienākšanu Latvijā 1940. gada 17. jūnijā, gan izgājusi Sibīrijas moku ceļu. Piedāvājam viņas atmiņu stāstījumu.
Savas atmiņas rakstu, lai jūs, lasītāji, īpaši jaunatne, labāk saprastu, kā tas viss bija. Tam, kas Sibīriju nav pārdzīvojis, grūti to izprast.
Viss sagrūst vienā naktī
Sākās vasara. Skolas gads beidzies. Bija miers. Vecāki strādāja. Dzīve ritēja savu gaitu. Tāpat kā tagad: bija dažādas nodarbības, draugi, izpriecas, svētki, jubilejas. Katram bija sapņi, kā pavadīt brīvdienas.
Un te pēkšņi vienā naktī viss zuda. Nē, nebija zemestrīces, ne ūdensplūdu, ne ugunsgrēka. Tas bija kaut kas ļaunāks par dabas stihiju. Jā, ir tāda cilvēku vara, kas bez žēlastības iznīcina tūkstošiem cilvēku komunisma idejas vārdā! Tas nav prātam aptverams, kas šīs idejas vārdā ir pārdzīvots un pārciests.
Arī man 15 gadu vecumā sākās šis moku pilnais ceļš. Dzimtene, mājas, skola, ģimene, draugi, jaunība, cerības — viss sagruva. Pats Dievs mani sargāja, ka paliku dzīva un atgriezos Latvijā. Taču daudzi palika tālajā Sibīrijā, aprakti mūžīgajā sasalumā, kur pagadās. Nebija pat kapu kopiņu, kur nolikt ziedus. Arī mans tēvs kaut kur guļ.
Līdz laikam, kad Latvija atkal atguva neatkarību, biju otrās šķiras pilsone, nelabvēlīga un uzraugāma persona. Tad mani reabilitēja un atzina par nepatiesi sodītu. Par ko gan bija sods? Ko biju nogrēkojusies?
Pareģo nākotni
“Pieminiet manus vārdus: reiz pienāks diena, kad no Latvijas paņems cilvēkus — kādus četrdesmit tūkstošus (bet bija jau vairāk), izkaisīs pa plašo Sibīriju, ka ne gailis pakaļ nedziedās!”. Tā teica mans tēvs 1940.—1941. gada ziemā, kad krievi jau bija okupējuši Latviju. Kā viņš to paredzēja? Bija jau pieredzēts, kas ir komunisti, padomju vara.
Tēvs no 1915. līdz 1917. gadam cīnījās latviešu strēlnieku pulkā. Pārdzīvoja Ziemassvētku kaujas gan Nāves salā, gan Ložmetējkalnā. Vēlāk kopā ar Imantas pulku devās prom no Latvijas, līdz nonāca Vladivostokā. Tur strādāja Latvijas konsulātā pie sūtņa Skujiņa par sekretāru — darbvedi. Iepazinās ar manu māti, viņa ar ģimeni Vladivostokā bija nokļuvusi bēgļu gaitās. 1922. gadā abi apprecējās. Mātes tēvs, mans vectēvs, strādāja par feldšeri uz Japānas kuģiem. 1923. gadā konsulātu slēdza. 1924. gadā sākās mājupceļš uz Latviju. Braucot cauri Krievijai, bija jāpiedzīvo daudz nepatikšanu. Te arī tēvs pieredzēja, kas ir padomju vara. Vairākkārt viņu izsauca uz pratināšanu, jo viņš taču bija brīvās Latvijas amatvīrs. Māte vienmēr ar šausmām gaidījusi — atgriezīsies vai ne. Tomēr 1924. gada rudenī laimīgi sasnieguši Rīgu.
Godīguma etalons
Tēvs strādāja krājaizdevu sabiedrībā par revidentu. Revīzijās braukāja pa visu Latviju. 1936. gadā viņu iecēla par Latvijas kredītbankas Ventspils nodaļas pārvaldnieku. Uz turieni pārcēlās visa ģimene. Tēvs strādāja godīgi, apzinīgi, kā tanī laikā darīja visi Latvijas ierēdņi. Viņa godavārds atsvēra visus parakstus. Tā viņš iekļuva arī grāmatā “Es viņu pazīstu”, kas bija laba rokasgrāmata komunistiem inteliģences iznīcināšanai.
Valstī valdīja pārticība. Pēc dažiem gadiem bija paredzēts sasniegt Dānijas dzīves līmeni. Slikti bija tikai dzērājiem, dīkdieņiem, kas negribēja strādāt. Tie gaidīja kaut kādu “glābiņu”. Trūka darbaspēka. To ieveda no Polijas. Veikali Latvijā bija pilni. Netrūka nekā. Tāpēc tad, kad veikali atkal bija pārpildīti, tas manī nekādas emocijas neizraisīja. Mums jau tādi bija brīvajā Latvijā.
Naktskreklos uz balli
Īsta miera vairs nebija, kopš Latvijā iesoļoja padomju armija. Cita vara, citi likumi. Aizdomas, neuzticība, bailes — kas būs? Pazuda cilvēks pēc cilvēka. Visi saspringti, neko nesaprata. Kaut ko gaidīja, minēja. Līdzšinējais mierīgais dzīves ritums bija sagruvis, sašķobījies. Pat tagad, pēc tik daudz gadiem to visu atceroties, sirds notrīc un skrien skudriņas.
Skanēja “urrā” saucieni, prasības pēc darba un maizes. Sliņķu, dīkdieņu kliedzieni. “Nu tik reiz būs kārtība. Valdīs strādnieku, zemnieku šķira!”. Brīvā, ziedošā, bagātā Latvija bija okupēta bez kādas pretošanās! Armijas vīri speķotiem vēderiem (nevarēja salīdzināt ar Latvijas armijas virsniekiem) ņēma līdzi uz Latviju savas sievas, lai parādītu mūsu “veikalu izstādes”, pirka mūsu sieviešu elegantos naktskreklus un, tajos tērptas, “cēli” veda savas sievas uz ballēm. To Ventspils latviešu biedrībā redzēju pati savām acīm. Viņi dzenāja savas kundzes pa māju augstpapēžu kurpēs, lai “virsnieku madamas” iemācās iet. Teātris bez maksas! Un tādi mūs iekaroja!
Mūsu ģimeņu ārdīšana ritēja pilnā sparā. Vīrus atlaida no darba. Viens otrs pazuda, dažus apcietināja. Arī mums, meitenēm, piedāvāja iepazīt “morālo pagrimumu”. Mums, ģimnāzistēm, neļāva sagaidīt Jauno 1941. gadu ģimenēs, kā tas pie mums pieņemts, bet tas bija jāsagaida “draudzīgā vakarā” skolā kopā ar krievu jūrniekiem. Paldies Dievam, ka tikām audzinātas morāli stipras un godīgas, un tas viss mūsos viesa pretīgumu un riebumu.
Turpmāk vēl
