Uguns ir stihija, un, cilvēka neiegrožota, tā pati izvēlas, KĀPĒC uzliesmot, KUR degt un KO sadedzināt…
Uguns ir stihija, un, cilvēka neiegrožota, tā pati izvēlas, KĀPĒC uzliesmot, KUR degt un KO sadedzināt… Savas drošības, savu ērtību labad cilvēks šo stihiju cenšas ierobežot. Ir taču tik jauki, ja baiļu vietā mūsos var ienākt drošības sajūta! Ja, uguns rūkoņā un pagaļu sprakšķos klausoties, mūs silti apņem mājīgums. Un tomēr zināma mistikas daļa tajā visā ir tik un tā!
Vasara, īpaši Saulgriežu laiks, mūs aicināt aicina atpūsties dabā. Ziedošās pļavās. Pie jūras. Pie ūdeņiem. Pie ugunskura…. Kur to sakurt tā, lai nekaitētu ne sev, ne dabai? Meklējām (un arī atradām!) cilvēkus, kas neliedza savu padomu.
Rituālam – saules apspīdēta, tīra vieta
Psiholoģe, latviskās dzīvesziņas iedzīvinātāja, rituālo ugunskuru vadītāja, talseniece Sarmīte Krišmane:
– Uguns ir stihija, un to pārvalda gars. Rituālā ugunskura vieta iekārtojama enerģētiski visspēcīgākajā vietā, un tādi ir uguns āderu krustpunkti. Tie parasti ir uzkalnos, klajā, labi pārskatāmā vietā, jo uz uguns āderēm koki parasti neaug. Ja nu tomēr vieta ir apaugusi, tā jāattīra – vismaz tik daudz, ka var saulīti redzēt. Un nav svarīgi – saules lēktā vai rietā, pusdienā vai novakarē. Saulgriežu laikā Saules kultā saule ir svarīga visā savā gaitā pa debess jumu! Vietai jābūt pietiekami plašai, lai var kopā sanākt visa saime. Ja šo vietu tikai veidojam, var tai apkārt sastādīt ozolus. Kad koki būs izauguši, tā būs enerģētiski stipra vieta! Sešdesmitgadīgs ozols veido pirmo enerģētisko jostu. Un, jo vecāki ozoli, jo spēcīgāka enerģētika! No tā arī tautasdziesma:
Treju kārtu jostu jozu
Apkārt savu tēvuzemi.
Ugunskura vieta ir uz zemes! Pēdējā laikā ir novērots, ka Indijas kultūras ietekmē ugunskura vietai rok bedri, ugunskurs tiek dedzināts zemē iekšā. Tas ir svarīgi Indijā, kur liels sausums, kur uguns var aizskriet savu ceļu, bet pie mums, Latvijā, uguni dedzam uz zemes. Ugunskuram jābūt izvēlētās vietas centrā. To var norobežot, apkārt saliekot akmeņus. Var izveidot un aplikt dažādas aizsargājošās zīmes: auseklīti, Saules zīmi, Austras koku un citas. Rituālā ugunskura vieta, pati rituāla uguns jāsaglabā tīra! Šis ugunskurs kalpo tikai rituālam, un tajā nedrīkst cept desiņas vai šašlikus. Pie tā nedzer šņabi un alu, nemet ugunī pudeļu korķus, iesaiņojuma papīrus un citus atkritumus.
Sadzīvei – citu ugunskuru
Līgovakara un Jāņu nakts sadzīviskajai daļai dedzams atsevišķs ugunskurs – tā ir cita uguns, un tai ir citi uzdevumi. Sadzīviskāki, piezemētāki.
Kādu mēs ugunij dodam uzdevumu, tādu tā pilda. Atkritumus dedzinot, uguns atkritumus arī atražo: ko dodam, to saņemam atpakaļ – pat ar uzviju! “Vēju sējot”, mēs “vētru pļaujam”! Tādēļ noteikti jāpiebilst, ka uzmanīgiem jābūt gan ar dažādām zīmēm, gan vēlmēm un uzdevumiem – tas robežojas ar maģiju. Un Saulgriežu laikā maģijai ir ļoti liels spēks! Ja spēkus, ko neviļus esam izsaukuši, kurus atraisījuši brīvai vaļai, pēc tam neprotam ne savaldīt, ne iegrožot, ne ievadīt vēlamajā gultnē, sekas var būt… neprognozējamas. Tādējādi mēs neviļus varam izsaukt “uguni uz sevi”.
Šogad iespēja atbrīvoties
Noteikti jāpiebilst, ka šogad vasaras Saulgrieži ir dilstošā Mēnesī, tāpēc lielāks maģiskais spēks būs visam, kas saistīts ar dilšanu, prom mešanu, atbrīvošanos. Lasot jāņuzāles, ko ziedot ugunij, jādomā par to, no kā vēlas atbrīvoties: ieilgušas slimības, seniem strīdiem, neatrisinātas problēmas, nevajadzīgas mantas, samežģītām attiecībām. Patiesi vēloties, no tā visa šogad varam atbrīvoties! Un mēs taču zinām: nekas nevar rasties vietā, kas nav atbrīvota, tukša un tīra, gatava uzņemt jauno. Tāpēc cienīsim uguni un ticēsim tai!
Kalnā, vidū – visa centrā
Aknīstes ciemata ainavu plānotāja, folkloriste Daina Miezāne:
– Viss sākās ar teritorijas sakopšanu. Kad, kopjot un veidojot Folkloras dārzu, no krūmiem un brikšņiem iztīrījām kādu teritoriju, pēkšņi… atklājām, ka tas ir ļoti jauks kalniņš! Skaista vieta, patīkamas sajūtas tajā – tik patīkamas, ka nolēmām te iekārtot uguns vietu. Nosaucām to par “Četru vēju pavardu”. Vakaros te visi vēji pierimst, uguns kuras rāmi, un dūmi lēnām kāpj tieši debesīs… Šo vietu veidojām un iekopām ar domu, lai ugunij būtu savas mājas, lai tai nebūtu jārāda sava postošā daba. Lai uguns būtu saudzīga un labvēlīga.
Veidojot ugunskura vietu, manuprāt, jāraugās, lai tā būtu kalniņā, pakalnā vai vismaz – līdzenā vietā. Ja ugunskurs būs ielejā, tas dūmos. Jāraugās, lai uguns būtu notikuma centrā. Saietiem un rituāliem domātais ugunskurs nav maliņā, stūrītī nobāžams! Tam jābūt brīvi pieejamam no visām pusēm. Jāattīra ne tikai ugunskura vieta. Jāsakopj arī tuvākā apkārtne – lai acis “neaizķeras” mēslu čupā. Ugunskurs jāierīko ar tādu aprēķinu, lai uguns liesmas un karstums neskartu un nebojātu kokus – ne lapotni, ne saknes.
***
Es sakūru uguntiņu
No deviņi žagariņi.
Sildās mans augumiņš,
Sildās mana dvēselīte,
Sildās Dievs, sildās Laima –
Mana mūža licējiņi.
Trejdeviņas dzirkstelītes
Pret saulīti uzlēkušas.
Lai sadega nelaimīte
Kā uguņa dzirkstelīte.
Uguns vārdi rituālajam ugunskuram
