Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs un sabiedriskās politikas centrs “Providus” rīkoja anonīmu telefonakciju “Nebaidies un informē par policijas vardarbību!”.
Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs un sabiedriskās politikas centrs “Providus” rīkoja anonīmu telefonakciju “Nebaidies un informē par policijas vardarbību!”. Par to informēja arī “Staburags”.
Oficiālā statistika par policijas vardarbību, ko Valsts policija sāka apkopot 2003. gadā, liek domāt, ka policijas vardarbības gadījumi Latvijā ir retums. Līdzšinējā prakse liecina, ka iedzīvotāji atturas ziņot par vardarbības gadījumiem, jo nav skaidrs, kur to darīt, nav ticības neatkarīgai un objektīvai izmeklēšanai, cilvēki izjūt pazemojumu un bailes.
Akcijas mērķis bija iegūt informāciju par gadījumiem, kad personas cietušas no policijas vardarbības, bet nav vērsušās ar sūdzību valsts iestādēs vai arī to darījušas, taču nav apmierinātas ar veikto izmeklēšanu.
Gandrīz trīssimt sūdzību
Akcijas laikā saņemtas 283 mutiskas un rakstiskas sūdzības, kuras pieņēma profesionāli juristi un psihologi.
Tieši par policijas vardarbību saņemts 130 sūdzību. Ievērojams pārsvars zvanītāju bija vīrieši, kuri paši cietuši no policijas vardarbības. Zvanītāju vidū bija arī liecinieki, cietušo radinieki, draugi, kā arī advokāti. Lielākā daļa cietušo ir vecumā no 20 līdz 40 gadiem. 45% sūdzību bija par policijas nodaļām Rīgā, 51% — par policijas nodaļām citās pilsētās un lauku rajonos, 4% gadījumu konkrēta vieta netika minēta.
81% sūdzību par policijas vardarbību ir par laiku no 2002. līdz 2004. gadam. Par 2004. gadu saņemtas jau 38 sūdzības. Sūdzībās visbiežāk — 80% gadījumu — norādīta Valsts policija, 17% — pašvaldības policija.
Sit ar dūrēm, spārda kājām
Fiziskā vardarbība lietota gan pret pieaugušajiem, gan arī pret nepilngadīgajiem. Vardarbība izmantota aizturēšanā (53 sūdzības), vedot uz policijas nodaļu (22), policijas nodaļā (55) — visbiežāk nopratināšanas laikā, bet arī citās policijas nodaļas telpās. 20 zvanītāju norādīja citas vietas — piepilsētu, mežu, mājas pagalmu. Dažos gadījumos fiziska un psiholoģiska ietekmēšana notikusi kratīšanas laikā, kad policijas darbinieki, nereti civilajā apģērbā, ielauzušies dzīvoklī un nav uzrādījuši dienesta apliecību.
Zvanītāji visbiežāk minējuši fiziskās ietekmēšanas veidus, sitot ar dūrēm un spārdot kājām pa dažādām ķermeņa vietām, sitot ar plaukstas pamatni pa galvu. Aizturētajām personām sists ar steku, arī pa pēdām, dzelzs nūju vai biezu grāmatu. Pieauguša cilvēka aizturēšana un fiziska ietekmēšana notikusi arī bērnu klātbūtnē. Ievērojams skaits zvanītāju minēja ņirgāšanos, kas izpaudusies gan vārdiski, gan liekot aizturētajām personām veikt pazemojošas darbības, piemēram, policijas nodaļas tualetē vākt izsmēķus. Vairākas aizturētās sievietes sūdzējās par seksuālo aizskārumu.
Aizturot draud
Zvanītāji norādīja, ka visbiežāk policistu vardarbība izpaužas, aizturot cilvēku. Tad policijas darbinieki, nereti tērpušies civilajā apģērbā, nepasaka savu uzvārdu un amatu un uz aizturētā prasību uzrādīt dokumentus un nosaukt aizturēšanas iemeslu reaģē ar draudiem vai lieto vardarbību. Aizvedot uz iecirkni, pieprasa personai atzīties noziegumā, ko tā it kā izdarījusi. Policija aizturēto ietekmē fiziski vai psiholoģiski.
Gadās, ka aizturēšanas brīdī policistu vardarbību redz citi cilvēki, kuri apliecina vardarbību aizturēšanas laikā, taču policija sūdzību neizskata, jo trīs citi policisti, kuri nav piedalījušies aizturēšanā, liecina, ka persona aizturēšanas brīdī pretojusies.
Vairāki zvanītāji apgalvoja, ka viņu aizturēšanas fakts vispār nav dokumentēts. Aizturēšanas laikā viņiem atņemta vai pazudusi nauda.
Par tiesībām nestāsta
Lielākā daļa personu nav bijušas informētas par savām tiesībām, tajā skaitā par tiesībām zināt aizturēšanas iemeslu. Nereti policijas un prokuratūras darbinieki cenšas pierunāt neaicināt advokātu, sakot, ka tas būs ļoti dārgi vai no tā nebūs nekādas jēgas, vai arī ļaus kontaktēties ar advokātu, ja persona atzīsies.
Daudzi atzina, ka policijas nodaļā nav bijis ārsta. Vairāki zvanītāji norādīja, lai fiksētu savainojumus, pēc atbrīvošanas vērsušies pie sava ģimenes ārsta, tomēr sniegtās izziņas nav ņemtas vērā. Nereti policijas pārstāvji informē, ka der tikai tiesu medicīniskās ekspertīzes ārsta slēdziens. Lai apmeklētu tiesu medicīnas ekspertu, nepieciešams nosūtījums. Taču vairumā gadījumu policija cietušajam to nedod.
Kādēļ nesūdzas?
Lielākā daļa zvanītāju par policijas vardarbību nav sūdzējušies, jo nezināja, kam un kur, vai arī baidījās sūdzēties vispār tāpēc, ka policijas darbinieki draudējuši. Arī neticēja, ka var kaut ko panākt.
Par policijas vardarbību sūdzējusies apmēram ceturtā daļa personu, tomēr iznākumu — disciplinārsodu vai krimināllietas ierosināšanu — minēja retais. Ievērojama daļa uzsver, ka policistu disciplinārlietas izmeklē “savējie”, t. i., paši policijas darbinieki. Uz sūdzībām saņemtās atbildes bieži ir “atrakstīšanās”. Vairākiem cilvēkiem teikts, ka viņi paši ir vainīgi, jo pret viņiem ierosināta lieta par pretošanos policijai.
Vairāki zvani bija no policijas darbiniekiem, kuri sūdzējās par sliktajiem darba apstākļiem vai tiešo priekšniecību. Vairākos gadījumos zvanītāji informēja par policijas darbinieku vardarbību ģimenē.
Jāveic uzlabojumi
Lai izvairītos no vardarbības gadījumiem, jāsagatavo īss aizturēto personu tiesību saraksts (tiesības uz aizstāvi, tiesības zināt aizturēšanas iemeslu, tiesības nepilngadīgajiem informēt ģimenes locekļus par aizturēšanas faktu), kam jābūt visās policijas nodaļās.
Aizturēšanas brīdī persona nekavējoties mutiski jāinformē par tās tiesībām.
Jāizstrādā īpašs procesuāls dokuments, kurā konkrēti nosauktas visas aizturētās personas tiesības, un aizturētajai personai jāparakstās, ka ir informēta par tām.
Aizturētajām personām jānodrošina iespēja nekavējoties saņemt juridisko palīdzību.
Kriminālprocesā jānostiprina aizturētās personas tiesības izvēlēties ārstu.
Jāinformē sabiedrība par Valsts policijā, Iekšlietu ministrijā un citur esošajiem sūdzību par policijas vardarbību izskatīšanas mehānismiem.
