16. marts — Latviešu leģiona dibināšanas diena. Leģionāru dienā nu jau pavisam nedaudzi dzīvi palikušie Latvijas aizstāvji atcerēsies kara gaitas un kritušos biedrus.
16. marts — Latviešu leģiona dibināšanas diena
Leģionāru dienā nu jau pavisam nedaudzi dzīvi palikušie Latvijas aizstāvji atcerēsies kara gaitas un kritušos biedrus. Atmiņu diena šodien ir arī jaunjelgavietim Albertam Māziņam, kurš iesaukts leģionā par radiotelegrāfistu un Otrā pasaules kara beigas piedzīvojis Kurzemē.
— Jūs leģionā iesauca vai pieteicāties brīvprātīgi?
— Mani iesauca 1944. gada sākumā. Toreiz dzīvoju Secē. Neko es nevarēju darīt, jo krievi Latvijā baisas atmiņas par sevi bija atstājuši Baigajā gadā, un es no diviem ļaunumiem izvēlējos mazāko. Tas, kurš iesaukumam nepiekrita, pakļāva sevi lielām briesmām.
— Kur sākās jūsu karavīra gaitas?
— Sākumā biju Jelgavā, 15. divīzijas apmācības rotā pie kapteiņa Graša. Es apmācīju radiotelegrāfistus. Pēc trijiem mēnešiem mums paziņoja, ka jānodod zvērests. Es jau divreiz šādu zvērestu biju devis Latvijas valdībai, jo divreiz dienēju neatkarīgās Latvijas armijā. Otrreiz dienēju tāpēc, ka Latvija gatavojās karam, tikai Ulmaņa aplamās rīcības dēļ mūsu armija okupantiem nepretojās.
Iekļauj 19. divīzijā
Pēc zvēresta nodošanas mūs iekļāva 19. divīzijā. Zvērestu devām nevis Lielvācijai, bet Latvijas valdībai un ģenerālim Bangerskim. Pēc tam dažus no mums kapteinis Burka aizveda uz 19. divīziju, kura tobrīd bija Opočkā Krievijā. Tur liela karošana neiznāca, jo sākās atkāpšanās. Uzzinājām, ka krievu karaspēks jau ieņēmis Jelgavu, kā arī to, ka gandrīz pilnībā iznīcināta kapteiņa Graša rota, bet viņš pats zaudējis abas kājas. Tā šis priekšzīmīgais Latvijas armijas virsnieks aizgāja bojā. No tiem dienesta biedriem vairs neesmu saticis nevienu.
Atkāpšanās ceļš bija smags un sāpju pilns. Atceros, vispirms apmetāmies mazā Latgales pilsētiņā, tad devāmies uz Lubānu. Latvijas sagatavotā slepenā līnija kara vajadzībām bija no Lubāna ezera gar Pededzi, kur jau laikus bija izplānotas kauju operācijas. Tomēr arī no Lubānas atkāpāmies.
Uzruna iedvesmo brīvprātīgos
Pirms tam mūs uzrunāja pulkvedis Lobe. Dažas rindas no tās ir ļoti aizkustinošas, vēl tagad, tās lasot, man acīs riešas asaras:
“Mūsu visu mīļā Latvija, mūsu dārgā tēvzeme, tagad deg. Deg reālo briesmu izjūtā, deg varonībā. Briesmas ir reālas, latvju ģimenes no dažādiem novadiem jau atstāj savu tēvzemi, pamet senču sētas un viļņojošās druvas briesmīgā ienaidnieka priekšā. Latvju mātes ar bērniem lepni noliektām galvām klīst pa mūsu baltajiem lielceļiem pretī nezināmajam liktenim. Ko darīt mums, kas nesam tēvzemes dēlu vārdu, Imantas nemirstību un Lāčplēša garu?”
Lobe aicināja brīvprātīgi pieteikties leģionā, lai cīnītos Lielvācijas armijā un aizstāvētu Latviju līdz pēdējai iespējai. Šo uzrunu Latvijas radio pārraidīja visu nedēļu. Brīvprātīgi pieteicās 5000 vīru, bet vācieši pieņēma tikai 600, aizbildinoties ar ieroču trūkumu.
Tas gan bija tikai iegansts, lai novērstu jaunu un tik lielu latviešu bruņoto vienību veidošanos. Vācieši zināja, ka latvieši ir labi cīnītāji, jo aizstāv dzimteni, un latviešu karavīrus viņi uzskatīja par vislabākajiem cīnītājiem Kurzemē. Paši daļēji no mums baidījās. Cīnās par katru zemes pēdu
— Kur vēl bija lielākās cīņas?
— Pie Cesvaines un Kārzdabas, pie Nesaules kalna, kur vāciešus smagi sakāva. Viņus sarežģītās kaujas situācijās diezgan ātri pārņēma panika, latvieši tā nedarīja. Vāciešus var arī saprast, jo viņi cīnījās svešā zemē, bet mums katra Latvijas zemes pēda bija kā daļa no sirds. Vēl vairāk — latvieši zināja, kas ir Baigais gads un Sibīrija, tāpēc citas izvēles nebija.
— Karš jums beidzās Kurzemē?
— Jā, 19. divīzijā pie kapteiņa Čevera — motorizētajā prettanku divīzijā. Mēs bijām daži radiotelegrāfisti. 9. maija rītā vēl bija “saķeršanās”, bet pēcpusdienā saņēmām ziņu, ka Vācija kapitulējusi un mums jāpadodas. Daži padevās, un krievi viņus nošāva. Mēs zinājām, ka krievi apšauj tikai tos, kuri nepretojas. Mēs aizbraucām uz Kuldīgu, ticējām, ka tur vēl būs kādi norādījumi. To nebija, un te vainojami angļi. Mēs naivi ticējām, ka sabiedrotie Latviju nepametīs, bet kļūdījāmies.
— Kur devāties pēc kapitulācijas?
— Uz Ventspili, jo cerēju tikt uz Zviedriju. Gājām pa mežiem divatā ar vienu aizkrauklieti, viņa vārdu vairs neatceros. Vairākkārt mūs gandrīz nošāva, tomēr izdevās izbēgt. Līdz iegāju kādā mājā palūgt maizi, un tur bija krievu virsnieki, kuri mani arestēja.
Nesaprasti un nievāti joprojām
— Tad sākās jūsu Golgātas ceļš?
— Mani ieslodzīja lēģerī starp Ladogas ezeru un Ļeņingradu. No vilciena Rīgā izmetu zīmīti, ka mani aizved svešumā. Bads un pazemojums mūs visus tur gaidīja. Trīs šķēlītes maizes dienā, pa kādai kāpostlapai…
Latvijā atgriezos izmocīts un pazemots. Nu dzīve nodzīvota. Strādāju ceļu darbos, un nekad neesmu aizmirsis mūsu, leģionāru, varonības un vilšanās ceļu. Sirds sāp, ka leģionārus neatzīst, ka mums pasaulei jāpierāda: esam aizstāvējuši savu tēvzemi, nevis kalpojuši fašistiem.
Tur jāvaino ne tikai vēsturnieki, bet visas Latvijas valdības, kuras pēc Atmodas nav spējušas panākt, lai pasaule atzīst, ka Latvija bija okupēta un ka mēs, leģionāri, savu zemi aizstāvējām ar asinīm un dzīvību. Ar pārliecību, ka Latvija reiz būs brīva.
