Aizkraukles pagastā sešdesmito dzimšanas dienu svin Ināra Ērgle.
Aizkraukles pagastā sešdesmito dzimšanas dienu svin Ināra Ērgle. Lielā jubileja ir kā jauna dzīves posma sākums — Ināra Ērgle nu kļuvusi pensionāre, vakar bija viņas pēdējā darbadiena Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, kurā aizvadīti divdesmit trīs gadi.
Ugunsdzēsēja pie tālruņa klausules
Ināra Ērgle ir grāmatvede ekonomiste, līdz 1981. gadam arī strādājusi šajā profesijā. Taču ģimenes apstākļu dēļ vajadzēja vairāk brīva laika, tādēļ sameklēts maiņu darbs.
— Ugunsdzēsēju sakaru punkts bija vispiemērotākais — diennakti strādā, trīs brīvas, — stāsta Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Aizkraukles brigādes dispečere seržante Ināra Ērgle. — 1981. gada 5. jūlijā bija mana pirmā darbadiena Aizkraukles ugunsdzēsēju kantorī. Mums tas gan ir dienests, nevis darbs. Tādēļ pensijā jādodas agrāk, jau no 50 gadu vecuma. Tā kā par veselību nesūdzos, man atļāva nostrādāt līdz 60 gadiem, bet nu tomēr jādodas atpūtā.
Kaut uz ugunsgrēkiem vai avārijām Ināra Ērgle pati nebrauc, viņa notikušās nelaimes pārdzīvo tik un tā — pie tālruņa klausules. Tālruņa zvans dispečeri ierauj notikumu virpulī, un sakaru punktā spriedze brīžiem vēl lielāka nekā notikuma vietā.
— Man jābūt ugunsdzēsējai pie klausules. Jāuzklausa zvanītājs, jāpaziņo par notikušo dzēsējiem, jāuztur ar viņiem nepārtraukti sakari, vienlaikus vēl policija, ātrā palīdzība jāinformē, — stāsta dispečere. — Brīžiem te tik “karsti” kā ugunsgrēkā. Arī tad, kad nav izsaukumu, sakaru punktā dzīve rit visai aktīvi — puiši te pulcējas kafiju iedzert, jaunumus pārrunāt. Gadās, ka nelielajās telpās visiem pat vietas nepietiek.
Starpniece nelaimes brīdī
Uzklausot daudzos zvanītājus, ugunsdzēsēju dipečerei jābūt kā psiholoģei, jo bieži vien cilvēki zvana ļoti uztraukti, nespēj paskaidot, kas īsti noticis. Tad nu Inārai Ērglei jāatrod ar viņiem kopīga valoda. Turklāt tas jādara ļoti ātri, jo nelaimes brīdī svarīga katra minūte.
— Tā iznāk, ka nedaudz esam arī psihologi. Cilvēks uztraucies zvana, stāsta, ka deg, notikusi avārija vai cita nelaime, bet nepasaka, kur un kā. Mēģinu laipni aprunāties, zvanītāju nomierināt, lai viņš sīkāk izstāsta par notikušo. Dispečers ir nelaimē nonākušā cilvēka un glābēja starpnieks. Gadās arī, ka piezvana un mani nolamā vai ziņo par viltus nelaimēm, — stāsta Ināra Ērgle.
Viltus zvanītāju ilgos darba gados bijis ne mazums, par neesošām nelaimēm ziņo ne tikai palaidnīgi bērni, bet arī pieaugušie. Ināra Ērgle dažus regulāros zvanītājus jau iepazinusi pēc balss. Kāds vīrietis allaž zvanījis un stāstījis, ka deg. Viņš pat iesauku dabūjis — Sērkociņš. Zvanījis un priecājies, ka var ugunsdzēsējus izjokot.
— Tajā laikā kādam varbūt patiešām vajadzīga palīdzība, bet viņš nevar mums piezvanīt, jo līniju aizņem viltus ziņotājs. Esmu ievērojusi, ka šādi zvanītāji aktīvāki kļūst pilnmēness laikā, — saka dispečere.
Miera nebūs arī atpūtā
Pēdējo maiņu strādājot, Ināra Ērgle skumji teic, ka viņai darba ļoti pietrūks. Īpaši labsirdīgo un jautro ugunsdzēsēju, kuri kļuvuši labi draugi.
— Manā maiņā strādā ļoti labi ugunsdzēsēji, ar viņiem lieliski saprotos, varam pārrunāt dažādas lietas. Žēl, ka nu puišus tik bieži nesatikšu. Es uztraucos par katru no viņiem, jūtu līdzi, ja kādam gadās bēdas, — tā Ināra Ērgle. — Sākumā noteikti nespēšu pierast, ka vairs nav jāiet uz darbu, ka man vairs nebūs jāatbild uz tālruņa zvaniem, jāizsauc puišus uz ugunsgrēku.
Tomēr daudz laika skumt Inārai Ērglei nebūs — jākopj piemājas saimniecība, drīz arī dārza darbi klāt. Un tad vasara ar ogām un sēnēm.
— Man laika atpūsties nav daudz, neesmu dīkā sēdētāja. Ja gadās kāds brīvāks brītiņš, to veltu grāmatām. Patīk krustvārdu mīklas, vienmēr maiņā ņēmu līdzi jaunākos mīklu žurnālus. To ielāgoja ugunsdzēsēji un bieži nāca pie manis mīklas risināt.
Sapņu zeme Austrālija
Pirmie sveicēji jubilāri jau suminājuši — kolēģi apsveica vakarrīt, darba maiņu sākot. Tomēr lielās svinības kuplā radu un draugu pulkā vēl gaidāmas. Viesiem pie galda gan ilgi sēdēt neļaus — būs dejas, rotaļas, dziesmas.
— Mans vīrs Ilgonis ir liels dziedātājs, ilgus gadus darbojās vīru korī “Staburags”. Jubilejā viņš nevienam neļaus klusēt. Arī dēls Alvis, aktīvs sportists, noteikti izdomās kādas rotaļas, — teic gaviļniece. — Gribu, lai mana sešdesmitgade paliek atmiņā ar prieku un jautrību.
Vaicāta par dzimšanas dienas dāvanām, Ināra Ērgle teic, ka gribētu ceļot. Sapņu zeme ir Austrālija, taču tā šķiet tāla un nesasniedzama.
— Sākumā varētu kaut kur tuvāk, piemēram, uz Norvēģiju. Austrālija nekur nepazudīs, varbūt kādreiz laimēšu loterijā, tad noteikti došos uz savu sapņu zemi!
