Elza Āboliņa no Krievciema “Muižniekiem” šajās mājās dzīvo kopš dzimšanas — 30. aprīlī būs jau 87 gadi. Tās ir viņas tēva mājas, kuras vācieši kara laikā nodedzinājuši.
Elza Āboliņa no Krievciema “Muižniekiem” šajās mājās dzīvo kopš dzimšanas — 30. aprīlī būs jau 87 gadi. Tās ir viņas tēva mājas, kuras vācieši kara laikā nodedzinājuši. Āboliņi 1944. gadā, kad pie Aiviekstes upes grandušas kaujas, devušies bēgļu gaitās uz Kurzemi.
Kad pēc vāciešu padzīšanas ģimene atgriezusies mājās, to vairs nebijis. Vietējā vara piesolījusi kādu no kaimiņu sētām, jo daudzas toreiz palikušas tukšas. Tomēr Elzas tēvs stingri pateicis, ka citu saimnieku īpašumā nedzīvos, tā sākuši būvēt jaunu māju. 1952. gadā “Muižnieki” bijuši gatavi.
— No mūsu dzimtas te esmu viena, pārējo atdusas vietas kopju Krūmēnu kapos. Ir attālāki radi, draugi un labi kaimiņi, katru dienu kāds “Muižniekos” iegriežas, — stāsta mājas saimniece Elza Āboliņa.
Slavena saimniece
Kad nodibināja kolhozu, Elza palika Krievciemā un fermā slauca govis. Tomēr par visu vairāk viņai paticis lielos godos būt saimniecei.
Viņa tā izslavēta garšīgo ēdienu dēļ, ka bez Elzas ne tikai Krievciemā, bet visā Aiviekstē nevarējušas notikt ne kristības, ne kāzas vai bēres. Tagad sirmā kundze atzīst — ja vajadzētu saskaitīt, cik godos būts, to nevarētu izdarīt. Skaties, uz kuru vietējo gribi, un atceries, ka viņam kādos svētkos galds klāts…
Elzas kundze ir arī slavena maizes cepēja. Vēl tagad katru sestdienu “Muižniekos” ilgāk nekā parasti kūp dūmenis, jo saimniece cep baltmaizi. Rupjmaizītei gan neatliekot laika un veselības, arī labus miltus vajagot, bet baltmaizi viņa ēd tikai pašcepto. Pacienā arī viesus. To nekad netrūkstot, kaut kaimiņbērni, no skolas nākot, iegriežoties.
Vēl jūtas kā bērnībā
Lai arī vientuļajai kundzei ir aprūpētāja, saimniece parasti ikdienas darbus cenšas izdarīt pati, jo viņai māja ir svētākā vieta pasaulē. Viss mūžs te pavadīts. Tēva rokām katrs baļķis un ķieģelis noglāstīts. Te aizsteigusies Elzas bērnība un jaunība.
— Es nezinu, ko nozīmē vientulība. Man nekad vienai nav ne bail, ne skumji, katra vieta gan mājā, gan sētā ir tik pazīstama, ka naktī vai dienā aizsietām acīm visu atrastu un pa katru taciņu noietu. Ceru, ka māja pēc manis tukša nepaliks, gan kāds no radu bērniem te sāks jaunu dzīvi, — saka optimistiski noskaņotā “Muižnieku” saimniece.
