Vai zināt, kā cilvēks jūtas, kad pusmūžā vēlreiz lemts atrast pašam sevi? Kādreiz šajos kaut kur dzirdētajos vārdos nespēju saklausīt jēgu, bet tagad tie attiecas uz mani. Kas mainījies?
Vai zināt, kā cilvēks jūtas, kad pusmūžā vēlreiz lemts atrast pašam sevi? Kādreiz šajos kaut kur dzirdētajos vārdos nespēju saklausīt jēgu, bet tagad tie attiecas uz mani. Kas mainījies? Varu mierīgi paiet garām alkoholisko dzērienu plauktam. Es vairs nedzeru.
Nevaru atcerēties brīdi, kad pārkāpu robežu starp divām pasaulēm. Vienā biju priekšzīmīga māte, kārtīga sieva un eleganta dāma. Otrā biju tikai es un pudele, jo neko citu man vairs nevajadzēja. Tagad zinu, kādā vārdā dēvē šo manu otro dzīvi — alkoholisms, bet tobrīd biju gatava strīdēties ar katru, kurš mani nosauca par dzērāju. Cik nu es dzeru! Ne jau katru dienu, kuram negadās!
Šodien mūsu ģimenē ir svētki, un pirmo reizi pēc daudziem gadiem galdā nav alkoholiskā dzēriena pudeles. Ne jau tāpēc, ka nav naudas, bet tāpēc, ka neviens nedzer. Par nejaušībām un likumsakarībām, kurās kā apmāta maldījos vairākus gadus, liecina tikai mana dienasgrāmata.
Oktobris
Ciemos atbrauca draudzene. Tik sen nebijām redzējušās, un pie vīna glāzes sarunās aizritēja vairākas stundas. Vīrs, no darba pārnācis, tikai pasmējās par negatavotajām vakariņām, nemazgātajiem traukiem un pāris tukšajām pudelēm. Visu izdarīšu rīt, un viņš jau nu to vislabāk zina.
Decembris
Šodien pārlasīju savu dienasgrāmatu un secināju, ka gada nogale man pagājusi vienos svētkos, kaut gan nepietiek naudas, slimo bērni un ar vīru arvien biežāk strīdamies. Kad iedzer, viss izplēn, un dzīves pelēcībā iekrāsojas kaut dažas krāsas.
Ziemassvētki nebija izņēmums. Par divu dienu “kārtīgu atpūtu” trešajā maksāju ar galvassāpēm. Atklāju, ka tās mazinās, ja iedzer kādu glāzīti.
* * *
Tagad ievēroju, ka nākamā gada laikā manā dienasgrāmatā vieta atvēlēta tikai un vienīgi tam, kur un cik daudz grādīgā izdzēru. Bērni un vīrs tajā pieminēti reti, tikai tas, cik ļoti viņi mani neciena. Nu neesmu es nekāda alkoholiķe! Citi dzer katru dienu, es vienīgi tad, kad grūti. Tas man palīdz, es citādi nemāku atslābināties. Dēls skolā nesekmīgs, skolotāja zvana un lasa morāli. Protams, man kauns…
Arī ieraksti manā dienasgrāmatā kļuvuši retāki. Tie top brīžos, kad esmu skaidrā. Visu, kas noticis nedēļas laikā, nemaz nevar atcerēties, bet pēc tam es tomēr rakstu.
Augusts
Atkal esmu atgriezusies dzīvē. Cik grūti atrast pamatu zem kājām, kad septiņas vai astoņas dienas tas nav bijis vajadzīgs. Nu kāpēc mani neviens nesaprot?
Ko es atceros? Atceros dēla asaru pilnās acis, kad naktī viņu pamodināju, skapī meklējot naudu. Nu ko skaties kā uz rēgu — uzbrēcu. Ja jau šajā mājā mani neviens nesaprot, es varu aiziet citur!
Brīnums, šoreiz man pakaļ neviens vairs neskrien. Un pareizi dara. Es pati māku apstāties, pati zināšu, kad man pietiks.
Kaimiņiene iedeva glāzīti vīna. Draudzene naktī mani izdzina no sava dzīvokļa. Kas tā par draudzeni, kurai pat lata man žēl! Es varu iztikt arī viena. Pusstundu klauvēju pie citas kaimiņienes durvīm. Ir nu gan mūsdienās cilvēki! Otram slikti, bet viņi guļ saldā miegā. Tā taču esmu es — Sandra! Man esot jāiet gulēt — pamāca balss aiz slēgtajām durvīm. Gulēt, mīlīši, varat tikai jūs! Man ir slikti! Nu kā to var nesaprast? Ko jūs visi mani audziniet, paskatieties uz tiem, kuri nevienu dienu nav skaidrā!
Septembris
Es neesmu mazs bērns. Pati zinu, ka esmu nodzērusi mazliet par ilgu. Tomēr, ja tā padomā, kas ir desmit dienu? Neviens šajā laikā badā nav nomiris, un nevienam es neko neesmu nozagusi. Kāpēc jūs redzat tikai mani? Arī vīrs mājās nesēž, arī viņam bērni neinteresē. Manējie taču nav nekādi “bomžu” bērni — vecāmāte pieskata, apģērbj, pabaro. Es atpūtīšos un pēc tam ar visu galā tikšu pati.
Oktobris
“Labi, piekrītu. Sauciet ārstu, citādi es patiešām nomiršu,” guļot baltajā slimnīcas palātā un klausoties medicīnas māsas pārmetumos, vairākkārt nožēloju šos vārdus. Te pret mani izturas kā pret kaut kādu dzērāju. Neticu, ka jums pašiem — baltajiem un gudrajiem — nav gadījies piedzerties. Un nemaz jau tik ilgi nedzēru, vienkārši esmu saindējusies.
Mājās valda tāda nekārtība. Pārbraucot no slimnīcas, divas dienas beržu un spodrinu. Kas atgadījies bērniem? Viņi pēdējā laikā ar mani tikpat kā nerunā. Lai kā cenšos izdabāt, saviem pusaudžiem teju vai muti nomazgāju, viņi man ir pavisam sveši. Sirds iesāpējās, kad, satiekot dēlu kopā ar draugiem, viņš pārgāja ielai otrā pusē. Mājās pajautāju — tu kaunies no savas mātes? Puika atcirta — pirms divām nedēļām viņi tevi redzēja piedzērušos. Nu kā tu, cilvēk, nedzersi, ja pat miesīgi bērni tevi neciena!
Janvāris
Esmu ieslodzīta slimnīcas palātā. Tā vairs nav manas dzimtās pilsētas slimnīca, te ir tikai tādi pacienti, kurus ārstē no alkoholisma. Ja man nebūtu bijis tik slikti, mūžam nebūtu uz šejieni braukusi. Tagad man nav izvēles. Klausos citu stāstos un brīnos — tik daudz sāpju cilvēkiem bijis jāpārdzīvo. Kāda bēdumāsa saka: “Visgrūtākais bija saprast un atzīt, ka esmu alkoholiķe. Kad pirmo reizi to pateicu skaļi, kā akmens no sirds novēlās.”
Ārste pierunāja, un es piekritu, ka ievadīs medikamentus, kuri mani turpmāk atturēs no alkohola lietošanas. Pārējie saka, ka tā ir kodēšana pret alkoholismu. Es baidos, tomēr tā turpināt nevar. Tikai divas nedēļas bez grādīgās dziras, un es jau jūtos slikti. Pati galā netikšu, lai notiek, kas lemts.
* * *
Pagājuši divi mēneši, kopš es vairs nedzeru. Jūtos kā no jauna piedzimusi. Man gribas smaidīt cilvēkiem, man atkal ir draugi, bet vairs ne iepriekšējie. Šodien mazais dēlēns bailīgi pajautāja — mammuci, vai tā būs vienmēr? Es ceru, mīļais! Vismaz tagad zinu, ka tā ir labāk…
Sandra
