“Mātei esmu piedzimis kā dāvana Sieviešu dienā,” saka Viktors Soņecs no Aiviekstes. 8. martā māju ar īsti latvisku nosaukumu — “Straumēni” — saimnieks, kurš pēc tautības ir baltkrievs, svinēs 65 gadu jubileju.
“Mātei esmu piedzimis kā dāvana Sieviešu dienā,” saka Viktors Soņecs no Aiviekstes. 8. martā māju ar īsti latvisku nosaukumu — “Straumēni” — saimnieks, kurš pēc tautības ir baltkrievs, svinēs 65 gadu jubileju.
Tālā dzimtene
Viktors Soņecs smej, ka viņa dzimšanas dienā savulaik visā valstī bijuši lieli svētki, bet nu Sieviešu dienu vairs nesvin. Arī māmiņas glāstus, kurai dēlēns bijis kā dāvana, Viktors jutis tikai līdz triju gadu vecumam, tad viņa gājusi bojā karā.
“Rūpes par mani un brāļiem uzņēmās tēvamāsa, viņa mums visu mūžu bija mātes vietā,” atceras vīrietis. “Vēlāk no Latvijas pie savējiem bieži braucu ciemos. Tagad tante, tēvs un brāļi miruši, man Baltkrievijā neviena vairs nav. Arī robežu vairs tik vienkārši nevar šķērsot, kopš Atmodas sākuma savā dzimtenē neesmu bijis.”
Karavīrs paliek Latvijā
Viktors Latvijā dzīvo jau kopš 1959. gada, kad viņu uz šejieni nosūtīja dienēt. Krustpilī bija karaspēka daļa, kurā viņš dienēja gaisa aizsardzības spēku vienībā par operatoru.
Dienesta laikā Pļaviņās saticis savu nākamo sievu Iraīdu un tieši viņas dēļ palicis Latvijā. “Šogad 15. martā būs 43 gadi, kopš dzīvojam kopā,” precīzi atceras vīrs. Un kā nu ne, ja kopā tik daudz jauku brīžu piedzīvots. Skaistākais viņu dzīvē ir pieci bērni — Pāvels, Tatjana, Jeļena, Juris un Svetlana. “Sieva ir Latvijā dzimusi krieviete, tāpēc bērniem izvēlējāmies tādus vārdus,” stāsta tēvs. “Tagad mūsu ģimenē visi ir Latvijas pilsoņi, vienīgi es kā liekais elements — nepilsonis.”
Nepilsonis gan ļoti labi runā latviski, un sarunas laikā krievu valodā pasaka tikai pāris vārdu. Viņš paskaidro, ka latviešu valodu apguvis ļoti ātri, un arī ģimenē ar sievu un bērniem runājot abās valodās. “Latvija kļuvusi par manām mājām, te man ļoti patīk,” atzīst jubilārs.
Vecuma kaites nemoka
Savulaik kopā ar sievu nopirkuši mājas ar skanīgo nosaukumu “Straumēni”, kurās nu abi saimnieko. Agrāk Viktors strādājis par lopkopēju Pļaviņu sovhozā, darbs bijis sirdij tuvs, arī vecumā bez tā nevar.
“Vecuma kaites vēl nemoka, ar visiem darbiem galā tieku. Saimniecībā darāmā netrūkst — malka jāgādā, lopi jākopj,” saka jubilārs. “Ja aizdomājas, šķiet, ka 65 gadi jau ir liels vecums, bet es tā nejūtos. Arī paziņas bilst, ka tik vecs nemaz neizskatos.”
Visu dienu pa mežu
Jubilārs atklāj, ka vasarā un rudenī mājās viņu varot sastapt reti, jo ļoti patīkot sēņot: “Man tāpat kā makšķerniekam ar zivīm. Ir vai nav sēnes, visu dienu pa mežu staigāju. “Straumēnu” apkārtnē ir labas sēņu vietas. Baravikas aug tepat — pār ceļu pārej, un grozs pilns. Pēc gailenēm tālāks gabaliņš jāmēro, bet arī tas nav šķērslis. Daba apkārt tik skaista, netālu no mājas tek Vesetas upe. Ej un priecājies.” Sēnes gatavojot sieva, un ar vīra sēņošanas māniju viņa jau apradusi.
Viktoram ļoti patīk lasīt grāmatas un laikrakstus. “Televīziju gan reti skatos, tur maz interesanta rāda,” uzskata viņš. Kad saku — “Staburagu” jau noteikti nelasāt, jubilārs iebilst: “Lasu, to mūsu ģimene abonē!”.
8. marts “Straumēnos” būs diezgan klusi svētki, tomēr bērnus un astoņus mazbērnus ciemos gaidīšot. “Dzimšanas dienā gribas saņemt kaut ko labu,” piebilst viņš.
