Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā iekārtota gleznotāja ornamentālista no Pļaviņam Ulda Beķera izstāde “Citi raksti”. Izstāde būs atvērta visu martu un aprīli.
Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā iekārtota gleznotāja ornamentālista no Pļaviņam Ulda Beķera izstāde “Citi raksti”. Izstāde būs atvērta visu martu un aprīli.
Par raksta pasauli un savām izjūtām tajā dažādu gadu esejās stāsta pats mākslinieks:
— Viens no stimuliem raksta pasaules izzināšanā ir rūgtais secinājums par tradicionālās ornamentikas likteni. Retajam ir nojausma par ornamentālismu nevis kā glītu bildīti, bet kā unikālu vērtību. Gadu gaitā “Latvju Rakstu” masīvs ir tik ļoti ekspluatēts, mitoloģizēts, apvīts ar puspatiesām vai pat melīgām leģendām, ka grūti atšķirt, kas svarīgs, kas nav. Ar “Latvju Rakstiem” manipulē visi, kam vien ienāk prātā, un cilvēkam nerodas lielāka skaidrība. Mistiķi aicina iet vienā virzienā, racionālisti — citā, tradīciju kopēji un folkloristi — vēl citā.
Mūsdienās vairums cilvēku vispār vairs neuztver rakstu kā vērtību, bet vienīgi kā tautisku musturīti. Lai rakstam atdotu tā sākotnējo jēgu un vērtību, lai atklātu to jaunā kvalitatīvā pakāpē, es sekoju aicinājumam:
“Nu tad ķeries pie darba un dari! Uzbūvē savu raksta pasauli pats!”.
Mani raksti ir alternatīva “Latvju Rakstiem”.
Mani raksti ir tīrradņi, kurus neviens nav sabojājis ar savu priekšstatu drazām.
Mani raksti ir tīri.
Katrs cilvēks rakstā var ielikt pats savu jēgu un iekšējo saturu.
***
Raksts nav popkultūra.
Raksts cilvēkam neuzbāžas kā videoklipi vai reklāmsejas politisku kampaņu laikā.
Raksts netraucē, ja cilvēks pats nevēlas.
Raksts atbild vienīgi tad, kad tiek uzrunāts. Tad ar rakstu vari risināt dziļu, nesteidzīgu, klusinātu sarunu neverbālā komunikācijā.
***
Raksts pārvar ikdienišķo, sadzīviski triviālo, praktiski utilitāro dzīves aspektu un ietiecas Mūžības dimensijā.
***
Raksts ir spēcīga sazināšanās sistēma. Cilvēki grib sazināties savā starpā vienīgi ar vārdiem. Taču vārdi tiek nodeldēti un jēdzieni, pat cildeni, — devalvēti. Tādēļ eksistē arī citas sazināšanās sistēmas.
Rakstā tu vari sazināties ar sevi — ar savu smeldzi, savu piepildījumu un laimes apsolījumu, ar savu ceļu uz mūžam nesasniedzamo.
Raksts var iztikt bez novalkātas vārdiskās sazināšanās sistēmas.
Tāpat kā mūzika.
***
Raksta pasaulē nav nekādu kanonu, klišeju, dogmu, standartu vai stereotipu par to, kas ir pareizi. Katram laikam sava valoda. Rakstā allaž rodas jaunas idejas, atziņas, atklāsmes, jauni risinājumu varianti.
Raksts pats māca — ar savām iekšējām likumībām un likumsakarībām.
***
Kompozīcijas principi ir ļoti stingri, nepieļauj ne mazāko kļūdu. Katram elementam jābūt savā vietā. Taču tā ir vienīgi tehniska prasme, kuru var apgūt katrs. Galvenais — garīgās pašatklāsmes un Dievatklāsmes akts.
***
Raksts nav gluži kā dabas spoguļattēls. Ar dabu sacensties nav vērts, jo daba ir daudz pilnīgāka, skaistāka un saturīgāka par jebkuru tās attēlu.
Es rakstā atklāju to, kas redzams aiz redzamā.
Raksts atspoguļo dzīvi nevis kā ikdienišķu, bet kā pārsteigumu.
***
Rakstā nav brīvas emociju plūsmas. Raksts uzrunā caur noteiktām, konkrētām simbolu, formu, uzbūves un struktūru mijām.
***
Rakstam ir stingras prasības. Raksts ir izaicinājums skaisti nogludinātajam, pulētajam un glancētajam dzīves skatījumam, kas kā rožaina gaisma plīvo reklāmās skatlogos un interjeros.
Raksts nav mietpilsonisks rāmums, bet aktīvs un dinamisks.
***
Raksts ir vārtu atvēršana, šis process prasa piepūli. Ikviens domā, ka ir eksperts, taču tas ir maldīgi. Vienīgi piepūle un iedziļināšanās var padarīt mūs viedākus un gudrākus.
Lietas, kuras sākotnēji likušās tik pierastas un elementāras, tagad iegūst pavisam citu nozīmi. Tu saproti —– tepat, mums blakus, ir daudz plašāki apvāršņi.
***
Tavi Himalaji ir tevī pašā.
***
Raksts pārvar robežu starp iespējamo un neiespējamo. Vienā mirklī raksta vēl nav, te pēkšņi tas ir dzimis. Taču patiesībā raksts tik viegli nemaz nelaiž klāt, tas nozīmē, ka vēl neesmu gatavs. No pirmās domas, ieceres līdz beidzamajam otas pieskārienam var paiet pat vairāki gadi.
Raksta valodu mācos ik dienas, nepārtraukti. Gandarījums ir atslēgt raksta sniegto informāciju un atziņas, kas gan nenāk tāpat vien, automātiski, bet jānopelna.
Mani raksti nav “masu kultūra”, nav arī “tautas māksla”, jo rakstam nepiemīt praktiskās lietojamības īpašība. Raksts nebūt nepretendē uzrunāt “visu latviešu tautu”. Svarīgi, ka raksts vajadzīgs dažiem.
Kādēļ raksts izvēlējies tieši mani?
Uz šo jautājumu aizvien ir ļoti grūti atbildēt.
Viens no iespējamajiem skaidrojumiem — acīmredzot raksts bija pārliecināts, ka spēšu šo “vezumu” pavilkt, ka nenodošu raksta ideju un neapstāšos pusceļā.
