Tik aukstu un vējainu pavasari kā šogad neatceros. Citos gados jau aprīļa vidū ziedēja pūpoli un māllēpes, un no šiem ziediņiem bites vāca pirmo pavasara medu.
Tik aukstu un vējainu pavasari kā šogad neatceros. Citos gados jau aprīļa vidū ziedēja pūpoli un māllēpes, un no šiem ziediņiem bites vāca pirmo pavasara medu. Šopavasar nevienu bitīti vēl neesmu manījusi. Arī bērzi brūngani, tikai ievas raisa zaļos pumpurus.
Samērā klusa aizvadītā nedēļa bija Latvijas politiskajā dzīvē. Valsts prezidente Vīķe—Freiberga atdevusi Saeimai otrreizējai caurlūkošanai grozījumus likumā par pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā un Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likumu.
Līdz ar grozījumu pieņemšanu, visiem īrniekiem, kuri dzīvo īpašnieku mājās un kuru īres līgumi noslēgti līdz māju atdošanai likumīgajiem saimniekiem, būtu tiesības reģistrēties pašvaldības dzīvokļu rindā un tos arī saņemt. Par to satraukušās Latvijas Pašvaldību savienība, Latvijas Lielo pilsētu asociācija un Rīgas dome, kuras apzinās, ka likuma grozījumu prasības nevarēs izpildīt. Patlaban neviena pašvaldība valstī, ieskaitot bagāto Rīgu un Ventspili, neceļ tik daudz jaunu māju, lai dzīvokļus varētu ierādīt jau pašreiz rindā gaidošajiem, kur nu vēl tad, ja rindā uzņemtu vēl 78 000 ģimeņu, kuras tagad dzīvo saimnieku mājās.
Daudzām pašvaldībām tā patiesi ir problēma, arī Aizkrauklē kopš Atmodas laika nav uzbūvēta neviena daudzdzīvokļu māja, bet Rīgā šī situācija, manuprāt, varētu būt citāda, kaut arī dome deklarē, ka trūkst naudas dzīvokļu celtniecībai.
Tajā pašā laikā gan nu jau bijušais Rīgas domes Finanšu departamenta vadītājs bēdīgi slavenais kurmenietis Raimonds Krūmiņš, gan pats mērs Gundars Bojārs un daudzi citi domnieki uz nebēdu šķiež nodokļu maksātāju naudu. “Kronis visam” ir supersmalkā Rātsnama celtniecība, kurš izmaksās vairākus miljonus, jo mēbeles vien plānots pasūtīt par vairāk nekā miljonu latu. Tikai viens krēsls, uz kura savu pēcpusi sildīt drīkstēs vienīgi izcili gudras un augstas personas, maksās gandrīz tūkstoti latu.
Pēc sabiedrības protestiem mēbeles tomēr būšot par 50 000 (!) latu lētākas. Ja mēbeles nebūtu tik ekstravagantas un Rātsnams mazāk grezns, par ietaupīto naudu varētu uzbūvēt ne vienu vien dzīvojamo māju rīdzinieku izmitināšanai, kuri gaida rindā vēl kopš padomju laikiem.
Ciniska ir Rīgas domnieku atruna, ka greznais Rātsnams, lūk, jābūvē, lai reprezentētu Latviju un Rīgu visai pasaulei, īpaši pēc iestāšanās Eiropas Savienībā! Tad jau ārzemju tūristiem, kamēr viņus aizvedīs līdz Rātsnamam, lidostā tūlīt jāaizsien acis, lai viņi Rīgas ielās neredzētu noskrandušus ubagus, klaiņojošus bērnus, vecus, slimību nomāktus pensionārus, kuri rakņājas atkritumu konteineros…
Lai ierobežotu dzeršanas postu un ieviestu kārtību, iekšlietu ministrs Māris Gulbis Latvijas tirgos grib aizliegt akcīzes preču pārdošanu. Smaidu izraisīja viņa Centrāltirgus apmeklējums. Naivais ministrs cerēja aiz rociņas pieķert gan “spirķika”, gan cigarešu un citu kontrabandas preču pārdevējus. Tirgus “informācijas dienests” strādāja operatīvi, un ministra apgaitas laikā tirgus no šo preču pārdevējiem bija kā izslaucīts. Kāds cītīgs pašvaldības policists pat sodīja ministru par nepareizā vietā novietoto automašīnu.
Manuprāt, vajadzētu sākt no cita gala, proti, steidzami pieņemt likumu par “točku” likvidēšanu, to saimniekiem piemērojot visbargākos sodus, pat ieslodzījumu cietumā. Alkohola tirdzniecībai vajadzētu būt tikai valsts pārziņā un kvalitatīvus alkoholiskos dzērienus dažviet vajadzētu atļaut pārdot arī naktīs.
Jācīnās ar cēloņiem, ne sekām. Sabiedrības daļa, kura pudeles dēļ gatava māti pārdot vai atņemt dzīvību cilvēkam, labāk lai kāroto nopērk valsts veikalā, ne “točkā”, kuru surogātus lietojot, nelaimīgie dzērēji nodrošina darbu ne tikai mediķiem un policijai, bet arī apbedīšanas birojiem. Vairāk jādomā par alkoholiķu ārstēšanu, kaut piespiedu kārtā, ja cilvēks pats nesaprot, ka kļuvis no alkohola atkarīgs un pat bīstams sabiedrībai.
Lai cik nabagi esam, tomēr saprotam arī citus izsalkušos — karā cietušos irākiešus, kuriem Latvijas valdība atvēlējusi 58100 latu. Ļoti saprātīgs šķiet zemkopības ministra Mārtiņa Rozes piedāvājums par šo naudu Irākas trūkumcietējiem piegādāt Latvijā ražotos produktus, piemēram, konservus un sauso pienu.
Irākas sabiedrība, kura daudzus gadus pērta ar Sadama Huseina diktatūras pātagu, nu jūtas kā pārstādīts koks, kurš nespēj saņemties un ieaugt citā vietā. ASV veido jauno Irākas valdību, kurā pārsvarā strādās irākieši, kuri līdz šim dzīvoja emigrācijā.
Neviens nezina, kas noticis ar Huseinu, taču kāda viņam tuva amatpersona paziņojusi, ka Huseins valkājot sprāgstvielām pildītu bruņuvesti. Lai uzspridzinātu sevi un tos, kuri mēģinās viņu aizturēt. Diemžēl karš Irākā vēl nav beidzies.
Atmiņas ir paradīze, no kuras mūs nevar izdzīt. 26. aprīlī Latvija atcerējās slaveno lielvārdieti kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāju Edgaru Kauliņu, kuram paliktu 100 gadu. Šo leģendāro personību tauta joprojām atminas kā godavīru ar nelokāmu mugurkaulu. Viņš 1949. gadā, lai arī pats bija partorgs un kolhoza vadītājs, no Lielvārdes nevienu neļāva izvest uz Sibīriju.
1979. gada 10. janvārī, kad Kauliņtēvu guldīja Lielvārdes kapsētā, puteņoja, un balts sniegs apklāja gan atvadu ziedus, gan skaistos Lielvārdes kumeļus. Kopā ar dažiem draugiem biju viņa bērēs, bet dzejniece Anita Svētiņa Edgaram Kauliņam veltīja dzejoli. Tajā smeldzīgi skan rindas par latviešu strēlnieku, kurš aiziet kā dziesmā — sniegiem sniegot, lai paliktu savā zemē, pat mūžības miegā miegot.
Interesantu “rozīnīti” lasītājiem pagājušajā nedēļā sniedza laikraksts “Lauku Avīze”, paziņojot, ka 17. maijā notiks miljonāra Andra Šķēles un jaunās tautpartijietes Kristiānas Lībanes kāzas. Baumas par to Latvijā virmo jau sen, tātad dūmi nav bez uguns.
