Ministru kabinets noteicis, ka Latvijā garantētajam minimālajam ienākumu līmenim vienam cilvēkam mēnesī jābūt 15 latu. Pašvaldības var noteikt arī augstāku GMI, bet tas nedrīkst būt mazāks par 15 latiem.
Ministru kabinets noteicis, ka Latvijā garantētajam minimālajam ienākumu (GMI) līmenim vienam cilvēkam mēnesī jābūt 15 latu. Pašvaldības var noteikt arī augstāku GMI, bet tas nedrīkst būt mazāks par 15 latiem.
Šo pabalstu var saņemt ģimenes vai cilvēki, kuri dzīvo vieni, ja pašvaldība viņus atzinusi par trūcīgiem, kā arī, ja ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir mazāki par 15 latiem mēnesī.
Pašvaldībām ir pienākums katru cilvēku ar šādu iztikas minimumu nodrošināt. Tomēr dažos gadījumos pašvaldības drīkst naudu aizvietot ar pakalpojumu — piešķirt brīvpusdienas, iegādāties mācību līdzekļus, apmaksāt komunālos pakalpojumus vai sagādāt malku.
Lai iedzīvotājs šo pabalstu saņemtu, viņam ar pašvaldību jāslēdz vienošanās par līdzdalības pienākumiem — jāmeklē darbs, jāpārkvalificējas, jāpiedalās sabiedriskajos darbos, jāreģistrējas nodarbinātības dienestā, jāatsakās no psihoaktīvo vielu, piemēram, alkohola lietošanas. Ja cilvēks šos līdzdarbības pienākumus nepilda, GMI pašvaldība var arī nemaksāt.
Pabalsta pretendentam jāizpilda iztikas līdzekļu deklarācija. Tajā jāsniedz ziņas par saviem un ģimenes locekļu ienākumiem, uzrādot arī ienākumus no valsts sociālajiem pabalstiem, īpašumiem, uzturlīgumiem. Deklarācijas izpildītājam jāļauj sociālā dienesta darbiniekam pārbaudīt sniegto ziņu patiesīgumu. Ja GMI pabalsta pretendents ir bezdarbnieks darbspējas vecumā, viņam obligāti jāreģistrējas Nodarbinātības valsts dienestā un jāizmanto tā piedāvājums — darbs.
GMI pabalstu piešķir uz laiku līdz trim mēnešiem. Maksimālais pabalsta saņemšanas ilgums — deviņi mēneši gada laikā.
Vai pašvaldības spēj nodrošināt valsts noteikto iztikas minimumu? Stāsta Jaunjelgavas domes sociālā darbiniece Ināra Vilne:
— Līdz šim Jaunjelgavas dome no sociālā budžeta maznodrošinātajiem jaunjelgaviešiem garantēto minimālo ienākumu — 15 latu — spēj nodrošināt. Martā izmaksāti 325, bet līdz 21. aprīlim — 477 lati.
Patlaban pēc šī pabalsta nāk tādi cilvēki, kuri līdz šim reti kad vai vispār nav nākuši. Daudzi no viņiem ir tā saucamie “bomži”. Pati meklēju šos cilvēkus, satieku uz ielas un aicinu, lai nāk uz domi izpildīt deklarāciju. Vairums šo cilvēku ir pazaudējuši nodokļu grāmatiņu, par kuras atgūšanu jāmaksā desmit latu, un naudas viņiem nav. Tāpēc viņi nav arī reģistrējušies Nodarbinātības dienestā. Ir cilvēki, kurus atbaida arī līdzdarbības pasākumi.
Visgrūtāk ir ar alkoholiķiem, bet, ja cilvēks grib strādāt, no šīs atkarības jāārstējas. Nupat par domes 50 latiem viens jaunjelgavietis ārstējās Straupē. Turp doties grib vēl kāds vīrietis. Arī diezgan lielam skaitam sieviešu šāda palīdzība būtu vajadzīga, bet viņas kautrējas sevi par alkoholiķēm atzīt.
Ir cilvēki, kuri negrib piedalīties sabiedriskajos darbos. Viņiem ir “grūti” nostrādāt septiņas dienas pa sešām stundām dienā.
600 latu maksājam par pusdienām trūcīgo ģimeņu bērniem — gan skolēniem, gan mazuļiem, kuri apmeklē “dārziņu”. Ne visiem trūcīgajiem nākas maksāt 15 latu, daļai jāpiemaksā tikai starpība līdz šai summai.
