Sērenes pagasta “Stūrīšu” saimniecei Leontīnei Ieviņai 2. maijā būs 65 gadu jubileja.
Sērenes pagasta “Stūrīšu” saimniecei Leontīnei Ieviņai 2. maijā būs 65 gadu jubileja. Darbīgās Leontīnes kundzes dzimtas koks tā sakuplojis, ka svētkos, visiem kopā esot, lielajā mājā balsis san kā bišu stropā.
— Esmu Latgales meitene, kura radināta strādāt un rūpēties par saviem līdzcilvēkiem. Mans tēvs, kuram bija zelta rokas, ģimenei uzbūvēja skaistu māju. Viņš allaž teica: “Kad cilvēks beidz strādāt, dzīve beidzas.” Jo vecāka kļūstu, jo biežāk šos vārdus atceros, — saka Leontīnes kundze.
Sapņi piepildījušies
Jaunībā Leontīne sapņojusi par trijām lietām, kurām viņas dzīvē jābūt: savai ģimenes mājai, dēlam un meitai, kā arī lielam sunim.
— Dievs man bijis ļoti labvēlīgs. Māju vīrs, dēli, znots un radi uzbūvējuši, man ir pat divi dēli un meita, nu arī pieci mazbērni. Man ir labas vedeklas un brīnišķīgs znots, tikai lielā suņa vēl nav, bet tas nu nav pats svarīgākais, — smejas “Stūrīšu” saimniece.
Liktenis Leontīnes kundzei dāvājis gādīgu vīru, ar kuru laulībā jau 44 gadi nodzīvoti. Visi bērni ieguvuši augstāko izglītību, un, pats galvenais, dzimta turas kopā. Dēls Ivars ar ģimeni dzīvo pie vecākiem “Stūrīšos”, kur bieži viesi un palīgi ir arī meitas Ināras un otra dēla Induļa ģimene.
Ar medikamentiem “nedraudzējas”
No saviem vecākiem Leontīnes kundze mantojusi bites čaklumu, jo viss viņai padodas. Gan lopus audzēt, gan dārzu kopt un māju izdaiļot. Apbrīnojami viegls un ātrs ir viņas ikdienas solis.
Ar lepnumu “Stūrīšu” saimniece paziņo, ka līdz šim nav īpaši “draudzējusies” ar medikamentiem — dzīves laikā izlietots ap desmit tablešu aspirīna (kad “uzskrien” temperatūra) un tikpat analgīna.
Jaunību nevar uzdāvināt
Nesen meita viņai jautājusi, ko dāvināt jubilejā? Leontīnes kundze atbildējusi — jaunību tu man nevari uzdāvināt, bet viss pārējais man jau ir!
“Stūrīšu” saimniece uzskata, ka viņai pats galvenais ir rosīšanās saimniecībā un rūpes par saviem mīļajiem. Ja ir veselība, ko gan citu vajag?
Tikai dzīvot un priecāties
Leontīnes kundze visu darba mūžu nostrādājusi par grāmatvedi, tāpēc zina, kā naudu tērēt, kā taupīt un krāt.
— Tagad tikai dzīvot un priecāties, ja vien būtu lielākas pensijas un jaunajiem darbs. Šīs jomas valdība nav sakārtojusi. Varbūt viss mainīsies, kad būsim Eiropas Savienībā?
Nekas jau nenāk viegli, bet labi, ka var strādāt. Es vakaros jūtos tik nogurusi, ka nevaru ne televizoru paskatīties, ne grāmatu palasīt. Tā gribētos aizbraukt uz teātri vai koncertu, bet ne vienmēr varam atļauties. Strādājam, lai izaudzētu graudus un kartupeļus, audzējam lopus pārdošanai, bet nu tas ar katru gadu kļūst neizdevīgāk. Tagad pat, pārdosim lielu bulli, kuru barojām piecpadsmit mēnešu. Par lopa dzīvsvara kilogramu maksā tikai 40 santīmu. Neatmaksājas ne darbs, ne izlietotie līdzekļi. Tāpēc daudzi lauku cilvēki saimniekošanu “met malā”, bet mēs vēl turamies. Govs gan vairs tikai viena, nesen vēl bija trīs, — stāsta Leontīnes kundze.
Visu puķu puķe
Savam sirdspriekam Leontīnes kundze pie mājas audzē rozes. Viņai tā ir vismīļākā puķe. Radi un draugi dzimšanas dienā, zinot šo viņas mīlestību, nereti dāvina rožu stādus. Tad “Stūrīšu” saimniecei prieks, ka viņas rožudārzs paplašinās. Pērn viena ziedu karaliene pāraugusi saimnieci, par to sajūsmā bijuši gan mazbērni, gan rožu kopēja.
— Gadi iet. Es nekad nežēlojos un grūtos brīžos visu paturu sevī. Ja sirdi spiež kāds grūtums, palasu lūgšanu grāmatu, kuru savlaik man uzdāvināja tēvs. Neesmu liela baznīcā gājēja, bet lūgšanas lasu un skaitu. Dievs mani sadzird arī mājās, laukā un pļavā, — pārliecināta jubilāre.
