Marianna Jevsejeva dzīvo pašā Daugavas krastā Seces pagasta “Mazaprēnos”.
Marianna Jevsejeva dzīvo pašā Daugavas krastā Seces pagasta “Mazaprēnos”. Liktenim labpaticis viņas mūžu vadīt caur dažādiem notikumiem — skaistiem un arī traģiskiem. Lai gan jau sasniegusi 86 gadu vecumu, sirmgalve apveltīta ar fantastisku spēju atmiņā paturēt ne vien tālo gadu notikumus un faktus, bet pat laiku un sastapto cilvēku vārdus.
Ebreju un čigānu miestā
— Ar ko saistās jūsu spilgtākās bērnības atmiņas?
— Ar Gostiņiem. Tur tolaik dzīvoja apmēram 200 latviešu ģimeņu, bija daudz ebreju un čigānu. Vidzemes iela skaitījās čigānu iela, arī viņi čakli saimniekoja. Visiem bija mājas, turēja lopus, katram bija zirgs. Arī mātei bija divi zirgi — darba un vaislas ēzelis Sātans. Atceros, viņš bija ļoti skaists, bet raksturā īsts velns. Ja kāds svešs iegāja stallī, sagrāba aiz drēbēm un pacēla gaisā.
Ulmaņlaikā mums bija arī četras gotiņas. Māte pārdeva pienu kādai ebrejietei, kurai piederēja piena veikals. Viņa pēc piena nāca ar savām kannām, jo nepatika, ja kāds netīrums gadījās, sak’, latviešu tauki pienā peld! Dikti jau kārtīgi bija.
Tolaik no kokrūpnieka Kļaviņa rentējām desmit hektāru zemes, vairākas ģimenes kopā ganīja govis. Arī es gāju ganos. Ganu rīts sākās sešos, katrs savu govi aizdzina līdz ganībām Āžupurvā, pāri dzelzceļam.
— Ganu rītus atceraties kā apgrūtinājumu?
— Ne gluži. Man bija ļoti laba vecāmāte — tēvamāte. Vienmēr zināja padomu un palīdzēja. Manām ganu gaitām viņa bija noaudusi rupja pakulu auduma maisiņu, tajā iebēra sāli. Rīta rasā to valkāju pa zāli, un govis, sāls garšu sajutušas, visu purva zāli noēda. Ja ganu rīts iekrita svētdienā, manā vietā gāja vecāmāte. Pažēloja, lai varu pagulēt.
— Kā sadzīvoja daudznacionālie Gostiņu iedzīvotāji?
— Naida nebija ne bērnu, ne pieaugušo vidū. Pamatskolā mums bija jauka skolotāja, pret visiem bērniem vienādi izturējās. Bērni savā starpā bija ļoti draudzīgi, neskatījās, vai esi ebrejs, krievs vai polis. Klasē bija arī čigāni. No maniem skolasbiedriem maz vairs dzīvu. Daudzi puiši jau karā krita.
— Kādi spilgtākie notikumi palikuši atmiņā no skolas laikiem?
— Tikšanās ar prezidentu Kārli Ulmani. Viņš bieži viesojās skolā, parunājās ar bērniem. Sveicām Kārli Ulmani ar maijpuķītēm, viņš bija dikti jauks vīrs. Tepat Secē, netālu no “Aprēniem”, ir “Jauču” mājas. Tur bija viena bagāta saimniecība, ar to saimniekiem Ulmanis bija draugos.
Celtņa vadītāja iebrauc logā
— Vai visu mūžu esat nodzīvojusi laukos?
— Pamatskolu beidzu Gostiņos, deviņas klases, tad aizbraucu uz Rīgu. Māte gribēja, lai mācos par ārsti. Viņa kādreiz strēlnieku pulkā bija žēlsirdīgā māsa. Esmu vēlīnais bērns — piedzimu, kad mātei bija jau 44 gadi, varbūt arī tāpēc esmu vienīgā meita ģimenē.
— Par ārsti tomēr nekļuvāt?
— Vienu gadu studēju Medicīnas institūtā. Pavasara sesiju nenokārtoju, jo man piedzima meita. Medicīnu vajadzēja aizmirst, jo bija jāapgūst amats, ar kuru var ātrāk naudu pelnīt. Vīrs bija projām Krievijā, mana māte palīdzēja meitu audzināt. Daina līdz četru gadu vecumam dzīvoja pie vecāsmātes Gostiņos.
Mācījos brāļu Jurjānu amatnieku skolā Kurbada ielā. Tur varēja iegūt autovadītāja, celtņa vadītāja vai mehāniķa profesiju. Vadot mašīnu pirmo reizi, iebraucu lielā logā, skolmeistaram vajadzēja 25 latu skādi samaksāt. Ieguvu celtņa, kā tautā saka — autokrāna, un elektroceltņa vadītājas apliecību.
Pēc skolas beigšanas krusttēvs man uzdāvināja melnu “vabolīti”. Krieviem ienākot, tā bija pirmā, ko man atņēma.
Vēstules vīram lasa drošības dienests
— Kā iepazināties ar vīru?
— Romānu Šadovski ieraudzīju skolasbiedrenes Almas izlaidumā mūzikas skolā. Nesu rozes draudzenei, bet vienu uzdāvināju viņam par skaisti nodziedāto dziesmu. Pēc trijiem mēnešiem apprecējāmies, bijām vēl ļoti jauni. Laulāja mūs pareizticīgo baznīcā Daugavas otrā krastā Koknesē. To kara laikā uzspridzināja, bet drupas tagad ir zem ūdens. Ceļot hidroelektrostaciju, arī mūsu senču kapi lejpus baznīcai applūda. Lai pārbedītu, vajadzēja maksāt tūkstoš rubļu, bet mums to nebija.
Drīz vīru iesauca dienestā. Sākumā viņš dienēja Liepājā, mūziķu rotā, dziedāja ansamblī. 1941. gadā, kad sākās karš, latviešu karavīrus aizveda uz Krieviju.
— Savu vīru ilgus gadus nesatikāt?
— Viņš no kara atgriezās tikai 1946. gadā. Turpināja dienestu Mardu gūstekņu nometnē Igaunijā, divus gadus nostrādāja par tulku. Vīrs zināja sešas valodas — poļu, lietuviešu, latviešu, krievu, vācu un itāliešu. Vēstules viens otram sūtījām caur drošības dienestu. Viņam rakstīto vēstuli neaizlīmētu nodevu drošības dienesta štābā Mežaparkā, arī viņa rakstītās saņēmu tikai tad, kad tās bija pārbaudītas.
Vīrs mira diezgan agri, kādas ķildas dēļ viņu nošāva.
— Jūs apprecējāties otrreiz?
— Otro vīru Teodoru satiku Jūrmalā, kur vasarās pie viņa māsas kopā ar meitu īrējām istabiņu. Tur es iepazinos ar Teodoru un meita ar savu nākamo vīru Andri.
Apprecējāmies, kopā nodzīvojām 43 gadus. Teodors nomira gandrīz 91 gada vecumā.
Nosirmo vienā naktī
— Vai kara notikumi arī tieši skāra jūsu ģimeni?
— Mūsu māju Gostiņos kara laikā nodedzināja. Māte un meita tolaik bija pie manis Rīgā, vairs neviena jau man nebija. Tēvs krita 1922. gadā. Viņš apglabāts Brāļu kapos Rīgā. Agrāk allaž gāju uz kapiem un pie visām kopiņām liku puķes, jo nezinu, kur īsti viņš atdusas.
Vienu notikumu 1942. gadā vēl šobrīd nevaru atcerēties vienaldzīgi. Kādu brīdi strādāju par sanitāri Pļaviņu slimnīcā. No rīta pēc dežūras uz mājām atnāca kareivji un mani apcietināja, jo mans vīrs bija krievu armijā. Kopā ar mazo meitiņu mūs aizveda uz ebreju geto. Tajā naktī vācieši dzīvus sadedzināja daudzus ebreju bērnus un sievietes. Es no redzētajām šausmām nosirmoju. No rīta māte mūs abas no vācu komandanta izpirka, tā palikām dzīvas.
Ūdeņu tuvumā
— Kāpēc pārnācāt uz Seci?
— Esam pieraduši dzīvot ūdeņu tuvumā. Gostiņos mums māja bija Aiviekstes krastā, tur vienmēr bija skaisti. Vīram un znotam arī patika ūdeņi. Secē dzīvoja mātei draudzene. Mātes dzimtā puse ir pretējā Daugavas krastā, viņa dzimusi Bilstiņu muižā. Tur mitušas četras manu senču paaudzes. Šajā mājā dzīvoja sens plostnieks Roberts Stučka. 1970. gadā nopirkām “Mazaprēnus”, tolaik te bija vien klēts. Blakus ir otra mūsu māja — “Aprēni”.
— Mājas atjaunošanā esat ieguldījuši lielu darbu?
— Uzcelt jaunu māju vieglāk, nekā atjaunot veco. Viens pats meistars visu atjaunojis, viņš strādā tikai vasarās. Visās telpās ir priedes apdare. Mazmeitas vīrs Elmārs strādā Latvijas — Vācijas kopuzņēmumā, kurš ražo suņu un kaķu barību. Te vasarās brauc atpūsties viņa draugi un kolēģi no Vācijas. “Aprēni” ir vairāk kā viesu māja.
Velgas ģimene brauc atpūsties arī uz tālām zemēm. Nupat viņi atgriezās no Ēģiptes. Mazais saaukstējās, un vecāki izdomāja, ka jābrauc atpūsties uz siltāku zemi. Divdesmit dienu visi četri tur pavadīja.
— Vai viena te nejūtaties vientuļi?
— Es nekad neesmu bijusi liela ciemos gājēja. Ļoti labprāt uzņemu viesus savās mājās. Viena esmu pieradusi jau kopš bērnības. Ja man būtu bijuši brāļi vai māsas, būtu sabiedriskāka.
“Kaut visiem būtu tik labi bērni!”
— Jūsu sapni kļūt par mediķi īstenoja meita un mazmeita?
— Meita pati izvēlējās arodu, sameklēja skolu, kur mācīja latīņu valodu. Zināja, ka studēs medicīnu, tāpēc jau iepriekš mācījās latīņu valodu, jo literatūra jāstudē galvenokārt tajā. Ar viņu nebija nekādu raižu.
Meita apguvusi vispārējo ārstniecību un stomatoloģiju. 38 gadus strādā vienā darbavietā, kādreiz tā bija poliklīnika iepretim Arkādijas dārzam, šobrīd tas ir privātuzņēmums. Arī mazmeita Velga ir mediķe.
— Vai labi saprotaties ar mazmazdēliem?
— Pat ļoti labi, viņi ir tik interesanti! Es mazajiem esmu “tātiņa”, vecvecmāmiņas vārdu viņiem grūti izrunāt, tāpēc izdomāja savējo. Mazmazdēliņš Miks, Lieldienās viesojoties pie manis, svarīgi paziņoja — mani jau uzņēma skolā! Kā nu būs ar mācīšanos, tā cita runa.
Kad šo māju pirka, Reinis bija vēl mazs. Viņš man jautā — kur mamma un tētis aizbrauca bez manis? Atjokoju: “Aizbrauca pie notāra, viņi tev māju pērk.” Tagad vienu otru reizi Reinis jaunākajam brālim saka: “Šī ir mana māja, tev tā Saldū.” Mums ir otra māja Saldus rajonā, mantojums no znota.
— Par ko jums dzīvē vislielākais prieks?
— Esmu laimīga vecmāmiņa. Arī tāpēc, ka manu mazmeitu 1990. gadā atzina par Latvijas skaistāko meiteni. Ja visiem būtu tik labas meitas un mazmeitas, Dieva svētība būtu pasaulē. Dzīvē daudz labu cilvēku esmu satikusi. Nevienam ļaunu nevēlu, un arī pret mani cilvēki allaž labi bijuši.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Marianna Jevsejeva.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1917. gada 14. janvāris, Gostiņi.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, celtņa vadītāja.
ĢIMENE: meita Daina (63 gadi), mazmeita Velga Bražņevica (1990. gada “Mis Latvija”), mazmeitas vīrs Elmārs, mazmazdēli Reinis (11) un Miks (6).
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
