Jānis Lazda. Kas pateikt var, kāpēc?
Jānis Lazda
Kas pateikt var, kāpēc?
Es tagad esmu šeit.
Tu tagad esi tur.
Jau kuro gadu abi esam šķirti.
Vai ilgi, saki vēl, ir abiem nolemts mums
Nest sejās auksto vienaldzības masku?
Tu zini — mīlu es.
Es zinu — mīli tu.
Vien lepnums neļauj pateikt vārdu — piedod!
Vien izliekamies mēs, ka aizvainojums kvēl,
Ka mīlestība mirusi uz mūžiem.
Ar nemīlamu tuvs.
Ar tuvu nemīlama.
Gan tu, gan es — kā klauni mīlas drāmā.
Kā kurlmēmais ar aklo dzīves kazino
Mēs atduramies vienmēr pīķa dāmā.
Kas pateikt var, kā sāp
Mums neredzēšanās?
Kas pateikt var, cik šķiršanās ir grūta?
Kā purva akacis skumst mūsu liktenis,
Un ziema salu dvēselēs mums sūta.
O, likten, pažēlo —
Griez gadus atpakaļ,
Lai varam aizmirst mēs šo ziemu garo.
Lai esmu tikai tavs un tu joprojām mana —
Kā pirmais glāsts un skūpsts uz saules stara.
***
Ārija Āre
***
Tos saldos vasaras ābolus nenes,
Tie tikai trakoti kārdināt prot.
Atnes labāk no rudens ābeles —
Tie dzīvē vairāk veldzes spēj dot.
Tos rožu ziedus no dārza man nenes,
Tie ātri vītīs, un ērkšķi durs.
Saplūc pļavā dzeltenās purenes,
Tās abiem mums atmiņu uguni kurs.
To dzidro ūdeni no akas man nenes,
Pārāk dzidrs un smeldzīgi auksts.
No avota atnes man nedaudz lāses,
Tajā pat vītuši ziedi sāks plaukt.
To silto vasaras dienu nesoli,
Tā būs īsa, liks maldīties acīm,
Skat! Rudens jau iekaro pamali,
Bez steigas tam iziesim pretim.
***
Alma Upmale
Vērtību pārvērtēšana
Man jāpietiek ar to, kas man ir dots,
kaut acis ieraugot grib vēl un vēl.
Ja mūžs mans nava slavas vainagots,
vai tādēļ kļūst man sevis mazliet žēl?
Man jāpietiek ar to, kas man ir dots:
gan zeme, gaiss un siltais mājas pavards.
Lai tādēļ mani neķer Dieva sods,
ja nonicinu to, kas man tik dāsni dots.
Man jāpietiek ar to, kas man ir dots,
cik daudz vai maz — to neesmu skaitījusi.
Bet dzīve atdos man, ko kādreiz noskaudusi,
kad es tai būšu visu piedevusi.
***
Gina Viegliņa
Naktī
Uz tumšas mākoņa maliņas
Sapnītis sēž,
Bet mana gurusī dvēsele
Pagātni mēž.
Tā reizēm asiņot asiņo,
Nakts gara šķiet,
Virs egļu tumšajām galotnēm
Mēnestiņš iet.
Kas palicis manī no pagātnes?
Zina tik viņš,
Spoži baltā seģenē ietinies
Mēnestiņš.
***
Alma Upmale
Lietavās
Kāda lietaina diena,
kur vien klaudzinu,
visas durvis ciet.
Bet es negribu palikt viena,
nav arī kurp iet.
Tuvojas vakars, pārstājis līt,
saule sārta pie apvāršņa riet.
Vēl lāses no zariem krīt,
bet visapkārt man margrietiņas zied.
***
Gina Viegliņa
***
Skaties — zilas debesis,
Sudrabota stīga,
Siltu vēju apskauta —
Smilga, sīka, sīka.
Ilgi, ilgi stāvu es,
Tālē — gulbji balti
Izgaist lēni pamalē,
Dvēselei tik salti.
Zili zilas debesis,
Spoža saules ziba,
Siltu vēju apskauta
Es un mīlestība.
***
Sarmīte Rode
***
Kā ziemu izcietusi ābele
Ar saules alkstošiem zariem
Es līdzi nesu maigumu
Uz skumjās plīvojošiem stariem.
Bez nostalģijas, gaišām sērām
Pēc visa tā, ko nesastapu,
Ik pavasari no jauna mācos
Piedzimt par zaļu bērza lapu.
***
Ārija Āre
Koknesei
Kā ligzdu aizvējā mūsu Koknesi šūpo
Gan Pērses, gan Daugavas viļņu šalkas.
Te mūsu sapņi un cerības dzīvo,
Te aizskrien dienas, tavas un manas.
Šai ligzdā aizvējā mums uzzied vasara,
Un rudens vēji savu dziesmu pūš,
Te mūsu smiekli skan, te norit asara,
Te gadi satiekas un aizsteidz mūžs.
Šo ligzdu aizvējā mums vienmēr šūpo dziesma,
No senčiem mantota, tā katram sirdī skan,
Un vasarā pie līgo ziedu liesmas
Tai skanēt jāpalīdz gan tev, gan man.
Šai ligzdā aizvējā lai vienmēr koki šalko
Un senās pilsdrupās lai sapņu bites klīst.
Visapkārt mums lai bērnu balsis čalo
Un upes malā jaunas zīles dīgst.
Nāc! Mūsu Koknesē, kad krastos ievas zied,
Kad lakstīgalas dziesma sapņu ceļos sauc.
Nāc! Mūsu Koknesē, kad rudens saule riet,
Kad pirmie sniegi parka vējos trauc.
***
Gina Viegliņa
“Stiprinies, stiprinies, stiprinies garā
Tu, kas tik vajadzīgs”
(Maija Briede)
Stiprinies, stiprinies, stiprinies garā,
Tu esi vajadzīga, kamēr vēl dzīva,
Kamēr vēl dvēselē esi brīva,
Stiprinies, stiprinies, stiprinies garā.
Nelgas un blēži ir bijuši vienmēr,
Naudu un mantu tiem kārojies citu,
Dolāri, lati un eiro, starp citu,
Nelgām un blēžiem ir guvums vienmēr.
Stiprinies, stiprinies, stiprinies garā,
Tu esi vajadzīga, kamēr vēl dzīva,
Kamēr dvēselē esi vēl brīva,
Stiprinies, stiprinies, stiprinies, mās!
***
Jānis Lazda
Vēlā nožēla
Uz savas mīlestības kapa
Tu tumši sārtas rozes liec,
Un klusi čukst tev apses lapa —
Šo mirkli vairāk neaiztiec.
Vairs neej naktī tumsu glāstīt,
Zvaigžņu gaismā sildoties,
Un pacenties sev neiestāstīt,
Ka šauboties tu piepildies
Ar pašapziņas saldo vīnu,
Ko dārgā kausā slepus krāj,
Nejaušot, ka nīgrie smīni
Tev piedošanu neatstāj.
Pie savas mīlestības kapa
Tev beidzot nākas apstāties
Un nožēlot, ka neattapa
Tavs piesardzīgums maldīties.
