Savulaik valsts svētkos un privātās jubilejās sūtīju un saņēmu vairākus desmitus apsveikumu.
Savulaik valsts svētkos un privātās jubilejās sūtīju un saņēmu vairākus desmitus apsveikumu. Nu tie uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi. Daudz vienkāršāk, lētāk un ātrāk tuviniekus un paziņas var apsveikt pa tālruni vai internetā.
Mūsdienu tehnoloģiju dēļ zaudējam rakstīta apsveikuma mīļumu, kuru var saglabāt, jo vārdi tikai mirkli skar mūsu dvēseli, pēc tam aiziet nebūtībā. Steigas dēļ virtuālais apsveikums kļūst par pienākumu, nevis nepieciešamību. Savukārt apsveikuma kartīte spēj sildīt arī pēc vairākiem gadu desmitiem.
Kokneses grāmatnīcas pārdevēja Gunta Matisone apgalvo, ka šogad apsveikuma kartītes pērk mazāk nekā pagājušajā gadā. Pircēji labprātāk izvēlas pārlokāmās atklātnes un tādas, kuras rotā ola vai cālis. Ja šīs simbolikas nav, atklātni nepērk.
Šogad atkārtotā izdevumā pārdošanā bija arī Ulmaņlaiku atklātnes. Pircēji tās labprāt iegādājušies. Veci ļaudis atceras, ka savlaik viens no Lieldienu atribūtiem bijuši arī Lieldienu zvani. Guntas kundze apsveikumos gan tos nav manījusi.
Visos laikos Lieldienas bijuši cerību un gaismas svētki. Salīdzinot veclaiku un mūsdienu atklātnes, izmantoto simbolu ziņā nekas nav mainījies — zaķis, olas, pūpoli, cālis. Pirms vairāk nekā pusgadsimta tapušās atklātnes šķiet maigākas, mīļākas, arī bērnišķīgākas. Mūsdienu zaķis tāds šķelmīgāks, viltīgāks, iedomīgāks. Varbūt tādi esam kļuvuši arī mēs?
Arī pirms gandrīz 100 gadiem izdevniecības bija īpaši parūpējušās par aizņemtiem cilvēkiem. Lai nevajadzētu piepūlēties, gudrojot mīļus vārdus, atklātnēs bija nodrukāti dzejoļi. Piemēram, kādā atklātnē vecajā drukā lasāms Annas Brigaderes dzejolis:
“Aizplūst dievības teika
Nesaprasta pār mani.
Tavu vārdu, tik tavu,
Klusām mēlēm teic zvani.”
Kāda kolekcionāra atklātņu krājumā redzēju Lieldienu apsveikumu ar meitenīti un olu grozu. Vairāk gan aizkustināja atklātnes otra puse, kur nelīdzeniem, slīpiem burtiem ar bērna roku rakstīts:
“Kad es lielāka palikšu,
Tad uz to vien gādāšu,
Vieglināt, cik iespējams,
Tavas dzīves dieniņas,
Mana mīļā mammiņa.
Vēlē Lidiņa”.
Apsveikums rakstīts 1926. gada 16. martā, bet tajā teiktie vārdi iederas arī pēc daudziem gadu desmitiem.
