Tēlojums, pierakstīts pēc noklausītas leģendas. Tajos tālajos mūsu ēras sākumgados kādā Jūdejas piekalnē auga trīs izcilas skaistules — priedes.
Tēlojums, pierakstīts pēc noklausītas leģendas.
Tajos tālajos mūsu ēras sākumgados kādā Jūdejas piekalnē auga trīs izcilas skaistules — priedes. Kalnu vēji rotaļājās to skujās, sāļais gaiss no jūras plašumiem reibināja, Jeruzāleme pakalnē vilināja, kad trīs māsas sapņoja par slavas apvītu nākotni cēlu mērķu vārdā. Kā mēs visi daždien jaunībā.
“Pilsēta ir tik dzīvīga un skaista. Un tik daudz namu un tempļu!” sapņaini šalca pirmā, līdz kādā dienā celtnieki atnāca pēc viņas slaidā stāva. Sapnis piepildījās.
Otra māsa sapņaini vērās jūras tālē un čukstēja: “Tur, aiz viļņu putu krēpēm, ir vēl tālākas zemes, citādi cilvēki, pilsētas. Būtu tik romantiski to redzēt!”. Kādudien atnāca kuģu būvētājs, un krasta priedes sapnis pārtapa realitātē.
Trešā — pastarīte — neuzdrošinājās sapņot, bet arī noniecināt sevi negrasījās. “Gan jau Dievs debesīs zinās, kur mani likt, viņš visu redz un zina. Viņš zina, kā mīlu viņu un visu šo pasauli — cilvēkus, pilsētu, jūru, debesis un brīvo vēju. Gan jau debesutēvs izmantos mani sev par godu!”.
Tādā paļāvībā ritēja dienas, līdz uzausa tā, pirms Pashas svēkiem — kā murgs. Atnāca karavīri un nevis nozāģēja, bet rupji nokapāja priedes stumbra apakšdaļu, nošķina zarus, uzvēla vergu sviedrainajos plecos, un gājiens, pletnēm švīkstot pār nesēju mugurām un arī priedes mizu, sāka virzīties lejup. Bet — ne uz pilsētu, nē! To nesa uz pakalnu ārpus cilvēku mītnēm, kur — priede zināja — izpildīja nāvessodus. “Nē!” priede teica. “Nē! Es negribu būt bende! Es negribu piedalīties slepkavībā! Es esmu radīta kam cēlākam! Dzirdiet!”.
Bet neviens nedzirdēja. Priedi nometa zemē, nozāģēja trešdaļu, sanagloja krustu. Vēlāk atveda upuri, kurš ļimdams brīdi centās panest krustu, tad, pūlim aurojot un nelaimīgajam vaidot, viņu piesita pie krusta un uzslēja paugura virsotnē līdz ar vēl diviem.
Visu laiku priede bija kā šausmīgā murgā. Katra šūniņa sāpēs par netaisnību brēca, un grūti pat spriest, kam sāpēja vairāk — cilvēkam ar viņa krustā piesisto dzīves ideju nastu vai priedei, kā viņai šķita, krustā piesistu nākotnes cerību bojāejas dēļ. Pazemojums abiem. Murgainā atmiņā palika vienīgi upura vārdi: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara!”. Spēcīga zemestrīce, un nāvējošs klusums, cilvēkiem izklīstot.
Vakarā miesas noņēma un aiznesa. Priedes miesa palika kā spokaina krustceļu zīme pret debesīm. “Kādēļ, Dievs, man tāda izniekota dzīve? Kādēļ?”
Jau bija pavisam tumšs, kad priedes krusta pakājei pieglaudās sievietes stāvs. “Paldies tev, priede,” viņa čukstēja, ” tu pēdējos elpas vilcienos auklēji manu dēlu. Es ticu — viņš augšāmcelsies, kā solīja, un tikai tad mēs sapratīsim to svētīgo misijas daļu, kas Dieva dēla šīszemes plānā mums tika atvēlēta. Mātes un krusta daļa.”
Pashas svētki pagājuši daudzkārt, Lieldienas arī. Jeruzālemes nami un tempļi celti, noārdīti un atkal atjaunoti, kuģi peldējuši tālās jūrās un grimuši, bet vienkāršais priedes koka krusts no Golgātas kalna noraugās uz mums vēl šodien. Lai glābtu!
