Pagājušās nedēļas nozīmīgākais notikums Latvijai bija Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas tikšanās ar Francijas prezidentu Žaku Širaku.
Pagājušās nedēļas nozīmīgākais notikums Latvijai bija Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas tikšanās ar Francijas prezidentu Žaku Širaku. Plānotā 45 minūšu saruna Elizejas pilī ieilga, un Francijas galvenais vīrs pat atļāvās neievērot etiķeti un pavadīja pirmo dāmu no Latvijas līdz kāpnēm, atvadoties noskūpstot roku.
Nav šaubu, francūži ir galanti vīrieši, tomēr politikā galantumam ir otršķirīga loma, un, ja to ignorē, secinājums ir viens: šarmanta sieviete arī politikā šo īpašību nezaudē. Bet šajā gadījumā saprotam arī to, ka Latvijai ir piedota tās “nepaklausība”, iebilstot Eiropas dūžu — Francijas un Vācijas — viedoklim Irākas kara jautājumā. Oda sīciens pie ziloņa auss nav ņemts vērā, un tas nozīmē, ka arī turpmāk odam ļaus pasēdēt uz ziloņa platās muguras un pabaroties no viņa apjomīgajiem uzturvielu krājumiem. Francija Latvijas virzību uz Eiropas Savienību un NATO nebremzēs.
Eiropas Savienība mums jau degungalā. Šodien, kad lasāt šīs pārdomas, ir nozīmīga notikuma priekšvakars — rīt Grieķijā, Atēnās, notiks desmit kandidātvalstu iestāšanās līgumu ES parakstīšanas ceremonija. No Latvijas plašsaziņas līdzekļiem šo notikumu vēros un filmēs divu televīziju — Latvijas TV un LNT — žurnālisti. Pēc 16. aprīļa Latvija kā pilntiesīga kandidātvalsts varēs piedalīties visās ES plenārsēdēs un izteikt savu viedokli jebkurā jautājumā.
Mums, rajonu laikrakstu žurnālistiem, pagājušajā nedēļā Latvijas Ārlietu ministrija rīkoja divu dienu semināru par ES un ar to saistītajiem jautājumiem. Par tajā uzzināto rakstīšu īpaši, jo ir daudz interesantu lietu, ko pavēstīt jums, lasītāji. Pirmo reizi šādu semināru sērijā savu viedokli paust bija uzaicināts arī eiroskeptiķu pārstāvis, radot iespēju vērtēt un salīdzināt piedāvātos par un pret argumentus.
Tikmēr Sabiedriski konsultatīvo padomi par ES pametis žurnālists Juris Paiders, kurš ir grāmatas “NĒ Eiropas Savienībai” autors. Viņš sapratis, ka miljonu latu, ko valdība paredzējusi pirmsreferenduma informatīvajai kampaņai, tērēs nevis sabiedrības informēšanai, bet gan aģitācijai.
Kam tad tiks pa gabalam no miljona? Jau rakstījām, ka 1000 latu kāds dabūja par to vien, ka datorā izdrukāja divus logo vārdus… 30 tūkstošu latu paredzēts ekspertu darba apmaksai, viņu izbraukumiem pie tautas. Šie 100 eksperti vēl jāapmāca, un to dara par valsts naudu. Nav skaidrs arī, kā un pēc kādiem principiem izvēlējās šos cilvēkus, kuri runās ar sabiedrību. Līdzšinējā dažādu tikšanos pieredze liecina, ka funkcionāri no Rīgas par ES neprot interesanti pastāstīt un pārliecinoši atbildēt uz jautājumiem. Rezultātā cilvēki tikties ar šādiem ekspertiem neiet un neies arī turpmāk, bet naudu Rīgas viesi par to saņems. Kārtējais pasākums ķeksītim pārskatos.
Izdotās brošūras — arī tā ir vējā izmesta nauda. Neviens tās nelasa, jo uzrakstītas sausi, neinteresanti, nepārliecinoši, kaut arī izdotas uz laba papīra. Miljonu papurinās arī citi pirkumi — biroja mēbeļu, datoru un kopēšanas tehnikas iegāde. Vēl kaut kas jāparedz arī reklāmai televīzijā, radio, vietējā presē, un miljons cauri.
Reklāmas kampaņa sāksies 5. maijā. Skatīsimies un vērtēsim, ko mēs, potenciālie referenduma dalībnieki, no tā visa iegūsim. “NRA” redakcijas komentārā teikts: “ES mums uzspiedīs gluži kā higiēnas preces vai “otrās jaunības” partijas. Ja tas nelīdzēs, palīdzēs visefektīvākais līdzeklis — bailes.” Negribu tam pilnībā piekrist, bet tas ir cita raksta temats.
Fakts ar negatīvu nokrāsu mums visiem ir aizvadītajā nedēļā pasludinātais dabasgāzes cenu kāpums. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padome apstiprināja “Latvijas gāzes” iesniegto dabasgāzes tarifu projektu — trīs gadu laikā pakāpeniski palielināt vidējo tarifu par 16,5 procentiem.
Ko tas nozīmē mums, patērētājiem? To, ka tarifu paaugstināšanu pieprasīs arī elektroenerģijas un siltuma ražošanas uzņēmumi, nākamajā kārtā pieaugs visu pakalpojumu un preču cenas. Nepieaugs tikai mūsu algas. Ministru prezidents Einars Repše, tiekoties ar pensionāriem, tikai varbūtības izteiksmē minējis, ka minimālā pensija no oktobra varētu pieaugt līdz 60 latiem. Ja tā arī notiks, nekas jau nemainīsies: visu minimālas algas vai pensijas pielikumu “noēdīs” palielinātie pakalpojumu tarifi un pieaugušās cenas. Un tauta kā vāvere turpinās griezties tajā pašā ritenī.
Pagājušajā nedēļā mani kaitināja kārtējie uzsaukumi aprīli pasludināt par spodrības mēnesi. Tā notiek katru gadu. Mūsu dzīve sastāv no vienām vienīgām kampaņām. Citādi laikam nespējam un neprotam. Jāaicina, jāmudina, jāstimulē un jāieinteresē sakopt savu sētu, darba un dzīves vietu. Kāpēc tā nav pašsaprotama lieta? Sniegs nokusis, tātad jāsatīra viss, kas zem tā palicis. Tas būtu jādara bez īpašām norādēm, sludināšanas un atgādināšanas.
Šogad gan aprīli par spodrības mēnesi nu nekā nevar saukt, jo pagājušajā nedēļā visus pārsteidza uzsnigusī biezā sniega kārta. Madonas, Alūksnes un Gulbenes rajonā tā bijusi pat 30 centimetru bieza. Ļoti grūti šādā laikā klājas putniem. Braucot uz Jelgavu, redzēju zosu baru izmisīgi laidelējoties pāri piesnigušiem laukiem. Ventspilī atrasti beigti stārķi. Daudz putnu iet bojā uz autoceļiem, meklējot patvērumu uz nokusušās un salīdzinoši siltās šosejas.
Par Irākas karu šajā Lieldienu gaidu laikā negribas rakstīt nemaz. Nevar īsti saprast — ir karš beidzies vai nav. Sadams Huseins nav atrasts, Bagdādē valda anarhija, siro marodieri. Izlaupītas pat gadu tūkstošiem vecas naudā nenovērtējamas Divupes mākslas vērtības. Vai Lieldienas, visas ticīgo pasaules nozīmīgākie svētki, šai musulmaņu zemei ir vērā ņemams notikums? Un vai par tām nav aizmirsuši arī kristieši — ASV karotāju vadītāji? Ziemassvētkos un Lieldienās jebkurā karā vienmēr valdījis pamiers. Par Irāku nav tādas pārliecības.
Laiks aizvēlies kā mīksts un apaļš pūpols. Pietrūcis tikai saules un siltuma. To novēlu jums Lieldienu klusajās un arī skaļa prieka pilnajās dienās!
