Ilgajos Aizkraukles muzeja darbības gados sakrājies neliels, bet interesants atmiņu un dzīves aprakstu rokrakstu fonds.
Ilgajos Aizkraukles muzeja darbības gados sakrājies neliels, bet interesants atmiņu un dzīves aprakstu rokrakstu fonds. Gada otrajā pusē esam iecerējuši to nodot apmeklētāju vērtējumam izstādē “Meklējiet rakstos!”. Šobrīd neliels ieskats topošajā.
Teiksma Gailīte, muzeja speciāliste
Neretas skolotājas Olgas Kundrātes “Darbīgos mūžus” dažs labs būs izlasījis Latvijas Kultūras fonda kopkrājumā “Sēļu zeme” 1995. gadā. Vietējā presē publicēta diriģenta un komponista Kārļa Martinovska apcere par Kokneses un apkārtnes dziesmu svētkiem. Ne mazāk interesantas ir arī kādreizējā Pļaviņu pagasta pamatskolas (Klintainē) pārziņa Jēkaba Skudras “Dažas atmiņas par Stukmaņu pagastu un kaimiņiem” un “Atmiņas iz manas dzīves” par “Kalna Sturtu” zemniekpuiša likteņgaitām kopš agras jaunības līdz pat dzīves norietam bēgļu gaitās Austrijā un emigrācijai Zviedrijā. Savukārt Voldemārs Neimanis “Manas dzīves stāstā” aprakstījis senču pieredzēto Aizkraukles muižā un paša piedzīvoto Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās tālajā Bijskas sādžā Sibīrijā, atgriešanos dzimtenē, jaunsaimniecības iekopšanu un dienestu Latvijas armijā.
Elza Cīrule savas 1968. gadā uzrakstītās atmiņas kautrīgi nosaukusi “Lauku režisore. Autobiogrāfiskā skice, veltīta mazbērniem”. Patiesībā tas ir visai plašs stāstījums par XX gadsimta vidus lauku skolotājas nesavtīgu nodošanos vietējās jaunatnes audzināšanai teātra un dzīves mīlestībā. Viņa pati skolojusies Kokneses proģimnāzijā, Biržu ģimnāzijā un Jēkabpils vidusskolā pie slavenā pedagoga Jāņa Grestes, kurš audzēknei novēlējis iet savās pēdās. Elza Cīrule strādājusi Sunākstes sešgadīgajā pamatskolā, Asītē, Saukas lauksaimniecības tehnikumā, Skrīveru pamatskolā un Lielvārdē, visur darbodamās arī kā teātra režisore.
Par teātra un citām kultūras dzīves aktualitātēm pagājušā gadsimta 20.—30. gados interesanti fakti atrodami arī bijušās neretietes Elzas Krotes—Jaunzemes un zalvieša Pētera Kurzemnieka atmiņās. Par Kārļa Ulmaņa viesošanos Vīgantē liecību atstājis Jānis Baņukalns, par saticīgo un čaklo Staburaga “Skudru” māju saimi — Pētera Barisona māsīcas Ella un Vilma Barisones.
Muzejā ir vēl citi atmiņu pieraksti, bet tie lai paliek kā intriga nākamās izstādes apmeklētājiem. Vēl tikai vēsturnieka bijušā Sunākstes skolas direktora Žaņa Vīksnes fonds, kuru 80. gados muzejs saņēma kā pamatīgu, diemžēl nepabeigtu, pētījumu par Sunākstes novadu. Ar savu nopietnību un apjomu to varētu likt līdzās nesen iznākušajām grāmatām — Jāņa Bleses “Koknese” un Ginas Viegliņas, Aijas Zaļaiskalnes “Valles pagasts”.
Dokumentos fiksētajos gadu skaitļos un faktos emocijas nejūt. Tajos nav aizrautības, sajūsmas, prieka, sāpju. Atmiņās un atcerēs gan rodama attieksme, personiskais, tas, kas atstājis pēdas dvēselē un ir mūsu tautas patiesā vēsture. Esmu pārliecināta, ka ne viena vien atmiņu klade vēl glabājas kādās mājās no senseniem laikiem vai arī top rakstīta patlaban. Ar laiku, ceru, tās nonāks pie mums — Aizkraukles muzejā.
