Jupiteri dara, kā grib

Ir reizes, kad, piedzīvojot vai uzzinot par kādu nejaucību, prātā nāk latīņu teiciens: “Quod licet Iovi, non licet bovi.” Latviešu valodā tas skanētu: “Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim.” Kāpēc citi var, bet citi nevar?!

Jelgavas novada Kalnciema centrā ilgus gadus stāvēja pamesta konditorejas ēka. Šogad jūlija beigās graustu sāka jaukt nost. Tikai ēkas pārpalikumi tika nogādāti nevis tiem paredzētajā vietā, bet gan izgāzti Kalnciema dīķī. To pamanīja kāds vietējais makšķernieks. Konditorejas ēka pieder Jelgavas novada domes deputātei Irinai Dolgovai.

Būvgruži nereti sagādā bažas. Lai cik liels vai mazs būtu remonts, vienmēr jālauza galva, kur likt atkritumus. Konteineros tos mest nedrīkst. Risinājums ir speciālais konteiners, kurš paredzēts šādiem atkritumiem, kuru pēc tam atkritumu apsaimniekošanas firma nogādā tiem paredzētajā vietā. Neraugoties uz ievērojamajām izmaksām, ir cilvēki, kas no remonta atkritumiem šādi atbrīvojas. Nojaucot kādu ēku, būvgružu apjoms ir vēl lielāks. Ja koka ēka, kāda labāk saglabājusies detaļa var noderēt citiem remontdarbiem, sliktākajā gadījumā var izmantot malkai. Zinu, ka citi ķieģeļu un akmeņu paliekas lauku apvidos izmantojuši ceļu ielabošanai. Tā dara vērši.

Bet ko dara jupiteri? Viņi visu izmet, kur nav slinkums. Mežā, kādā laukā vai, kā šajā gadījumā, dīķī.

Ar televīzijas raidījumu “Bez Tabu” Irina Dolgova sarunās neielaidās. Sākumā taisnojās, ka grib stiprināt krastu, pēc tam vien piebilda, ka par notikušo uzņemas atbildību. Tas ir labi, ka graustu gribēja nojaukt, iespējams, tas bojāja pagasta ainavu. Un krasta stiprināšana nekas slikts nav, bet domāju, ka šādi darbi gan jāsaskaņo ar attiecīgajām institūcijām, citādi ar akmeņiem, ķieģeļiem un betona atlikumiem jau būtu pilnas dīķmalas un upmalas. Dažs varbūt tādā veidā iedomātos stiprināt arī jūras krastu… Ja jau tā rīkotos tik cēlu mērķu vārdā, diez vai pārējie deputāti nosodītu savas kolēģes rīcību.

Cienījamajai deputātei, pirms graustu nojaukt, vajadzēja padomāt, kā atbrīvosies no būvgružiem. Naivi bija cerēt, ka tik nelielā apdzīvotā vietā neviens neko neuzzinās. Laikam jau, kā gribu, tā daru! Savu teritoriju kopšu, bet citu piemēslošu.

Es nezinu, cik gadiem jāpaiet, lai šīs padomju laika visatļautības “tradīcijas” izskaustu pavisam. Ja cilvēkam kaut neliela vara, tad viņš jūtas tik liels, ka var atļauties visu. Diez vai kāds Jupiters gribēs nolaisties līdz vērša līmenim