Dzejnieci Maiju Briedi pazīstu kopš tā laika, kad viņa strādāja Tāļa Zālīša vadītajā Neretas izpildkomitejā un iesaistījās Aizkraukles rajona literātu apvienībā, kurā ir joprojām.
Dzejnieci Maiju Briedi pazīstu kopš tā laika, kad viņa strādāja Tāļa Zālīša vadītajā Neretas izpildkomitejā un iesaistījās Aizkraukles rajona literātu apvienībā, kurā ir joprojām. Toreiz Maija publicējās katrā rajona laikraksta “Komunisma Uzvara” literārajā lappusē “Daugavas Dardedze” un arī citos izdevumos. “Dzejiskākā starp visām Aizkraukles novada dzejniecēm,” tā viņu savulaik raksturoja dzejnieks Aleksandrs Pelēcis.
Mēs ar Maiju esam draudzenes. Dažkārt paiet ilgs laiks, kad viena otru nesatiekam, bet apmaināmies vēstulēm, apsveikumiem un sarunājamies pa telefonu. Dzīve steidzas, Maijai dēli jau māti sāk pāraugt, nupat dzejniecei pagājusi 45. gadu mija. Kā burvīgs pavasara sveiciens šajā bezgala garajā ziemā iznācis viņas pirmais dzejoļu krājums “Trešā pasaule”.
Nāk no Tomas un Jaunsudrabiņa novada
— Kad tavā dzīvē ieskanējās tikai tev raksturīgā — klusināti smeldzīgā — dzejas stīga?
— Tagad saprotu, bet bērnībā neaptvēru, ka bez dzejas nemaz nevarētu dzīvot, jo es taču nāku no Veltas Tomas un Jāņa Jaunsudrabiņa novada.
Pirmo reizi nopietni par pievēršanos dzejai sāku domāt vidusskolā, kad kārtējās dzejas dienās Neretā viesojās Māris Čaklais. Viņa vārsmas un domas manī kaut ko uzjundīja. Kaut ko vāru un neaptveramu, vēl bezgala svešu, bet man tik vajadzīgu kā gaisu un saules gaismu.
Daudzi dzejnieki atceras, ka viņus rakstīt rosinājuši literatūras skolotāji. Man tā nebija līdz tam laikam, kamēr literatūru sāka mācīt skolotāja Ārija Bajinska. Viņa mūs veda uz Rīgas teātriem, rosināja lasīt grāmatas, cik nu tās interesantas padomju laikā jauniešiem bija pieejamas. Skolotāja manī saskatīja pirmos vāros sevis izteikšanas mēģinājumus dzejā un mudināja rakstīt. Es pat sadūšojos un nosūtīju pirmo dzejoli “Komunisma Uzvarai”, un pati biju ļoti pārsteigta, ka avīze to arī publicēja — man, sešpadsmitgadīgam meitēnam, bija ko teikt daudzajiem lasītājiem! Toreiz dzejas lappusīti veidoja Anna Liepniece, nedaudz vēlāk — Vita Pētersone.
Divnieks par poēmas neiemācīšanos
— Par ko tu toreiz rakstīji?
— Par saviem vērojumiem un attiecībām starp dabu un cilvēku.
Uzdrošinājos savus dzejas mēģinājumus nosūtīt žurnālam “Draugs” un kādā konkursā pat saņēmu otro balvu. Mani uzaicināja Rīgā uz jauno autoru semināriem, kur iepazinos ar daudzām tagadējām slavenībām. Toreiz gan viņi vēl plaši pazīstami nemaz nebija.
Tuvāks Ojārs Vācietis
— Kuri no dzejniekiem tevi saistīja visvairāk, likās tavai būtībai radniecīgāki?
— Ojārs Vācietis un Anna Rancāne. Ar dzejnieci iepazinos tuvāk, abas bijām jaunas un kautrīgas. Mūsu darbus analizēja Māra Zālīte, Olga Lisovska, Fricis Rokpelnis un Ārija Elksne. Rokpelnis bija pārliecināts, ka man nevajadzētu būt problēmām ar savu darbu publicēšanu. Dzejnieks Māris Melgalvs mani gan kritizēja, jo, viņaprāt, jaunam cilvēkam vēl daudz jāmācās un viņa domas ir tādas pabālas.
“Putra” vien ir
— Viena no tavas dzīves gaišajām dzejas ceļa zvaigznēm ir dzejnieks un novadnieks Imants Auziņš, viņš arī rakstījis tavas dzejoļu grāmatas ievadvārdus. Kad tu ar viņu sastapies?
— Viņš bija “Komunisma Uzvaras” literārās lappuses “Daugavas Dardedze” literārais konsultants. Pirms literāru darbu publicēšanas visu dzeju un prozu no laikraksta sūtīja Auziņam. Viņš darbus analizēja un vērtēja, kā arī deva akceptu, kurus publicēt, kurus pārstrādāt.
Man ir arī otra zvaigzne dzejas ceļā — Velta Kaltiņa. Pirmo reizi tikāmies Neretas bibliotēkā dzejas sarīkojumā. Bibliotekāre lika man savu dzejoļu žūksnīti parādīt dzejniecei. Pēc neilga laika dzejniece atsūtīja savu vērtējumu. Viņa rakstīja, ka es visu ko rakstot, bet “putra” vien esot, lai gan man esot silta, laba dzīves izjūta, kura jāizstrādā. Es gandrīz vai apvainojos — manus darbus taču publicē un uzreiz tā…
Kad pagāja gadi, es atkal atminējos savu padomdevēju Veltu Kaltiņu un nosūtīju jaunākos darbus. Nu viņa atzina, ka esot pavisam cita lieta! Sākām sarakstīties, glabāju viņas vēstules un priecājos par labajiem vārdiem, kuri mani spēcināja un iedvesmoja.
Trešā — likteņa zvaigzne
— Zinu, ka tev ir vēl viena likteņa zvaigzne — Tālis Zālītis…
— Jā, laikā, kad man ļoti slikti klājās, kad arī dzeju vairs nerakstīju, viņš manu dzīvi pilnībā pārvērta. Man bija lielas problēmas ar vecākiem, bet vecmāmiņai, kura mani uzaudzināja, atlikuši dzīvot trīs mēneši. Tolaik dzīvoju un strādāju citur.
Tālis, kurš bija Neretas izpildkomitejas priekšsēdētājs, jautāja, kā man klājas? Es atbildēju — labi. “Nemelo, tev neiet labi,” viņš teica un uzaicināja strādāt Neretas izpildkomitejā par kasieri, jo tā darbiniece gāja pensijā. Man arī istabiņu Zālītis Neretā ierādīja. Te arī vecmāmiņa, kura bija mans dārgākais cilvēks pasaulē, aizgāja mūžībā. Tāļa Zālīša iejūtība man tik grūtajā laikā joprojām ir nenovērtējama. Jauna un dzīvē nepieredzējusi tolaik pirmo reizi sastapos ar nāvi, jo vecmāmiņu kopu līdz viņas mūža pēdējam brīdim. No vecāsmātes gaišuma un sirdsgudrības smeļos joprojām, tās pietiks visai manai dzīvei…
Un tad nāca Jāņa Jaunsudrabiņa simtgade, kurā no visas Latvijas Neretā saplūda cilvēku tūkstoši. Bija saulaina diena, un man šķita, ka pats Jaunsudrabiņš no debesīm uz mums noraugās. Tajā laikā man tapa darbi par “Mūsmājām”, kurus nosūtīju lielajiem preses izdevumiem.
Domas nedrīkst ignorēt
— Tev dzīvē ir kā šūpolēs — te esi augšā, te atkal lejā…
— Pārsvarā vairāk esmu lejā, nevis augšā. Man tomēr nav veicies, kā varētu vēlēties, jo līdz pirmajam dzejoļu krājumam padomju laikā tā arī netiku. Tajā pašā laikā noraidījumu saviem darbiem nesaņēmu, tikai ieteikumu gaidīt savu kārtu. Tad nāca Sēlijas apzināšanas laiks, kurš turpinās joprojām.
Auziņš man ir teicis, ka domas, kuras pie mums nāk, nedrīkstam ignorēt. Tas var būt pat bīstami. Tāpat kā nepierakstīt dzejoli, kurš atnāk naktī. Es nedomāju, vai tas derēs vai nederēs, bet pierakstu, jo uzskatu, ka to man kaut kas no kaut kurienes nodiktē.
Labas domas nāk no rīta. Kad vēl nedzīvoju laukos, es lasīju un rakstīju arī naktīs, bet tagad tā nedaru. Nedrīkstu traucēt ģimeni, un laukos arī dzīves ritms savādāks. Tas mani pēdējos gados sakārtojis, iekšēji esmu stiprāka, jo jūtu saiti ar dabu.
Atzīst par īstu dzejnieci
— Tu pēdējā laikā raksti arī prozu, kuri rakstnieki šajā jomā ir tuvi?
— Valdemārs Ancītis, Aleksandrs Pelēcis, Lucija Ķuzāne. Vienmēr atceros, kā Aleksandrs Pelēcis uzrakstīja man apsveikumu ar veltījumu — Maijai Briedei — īstai dzejniecei! Kā gan man, vienkāršai un necilai kā lauku puķei, nelepoties ar šādu apzīmējumu! Joprojām uzskatu, ka šis tituls man nepienākas.
— Tavi lasītāji tā nedomā, un Pelēcis savulaik teica, ka tu esi visdzejiskākā mūsu novada dzejniece.
— Man sevi gribas saukt par rakstītāju. Tikpat labi kā varu izšūt — izrakstīt galdautu, varu rakstīt arī dzeju un prozu.
Vajadzēja mācīties
— Vai tu kaut ko nožēlo, varbūt kaut ko neesi izdarījusi sava talanta pilnveidošanai?
— Savulaik Olga Lisovska ieteica man mācīties Maskavas literatūras institūtā, viņa pat piedāvāja palīdzēt tur iestāties bez konkursa. Es sakautrējos, nobijos, ka viss ir tik tālu, ka mācības nebūs latviešu valodā. Tagad man ir žēl, ka šo iespēju neizmantoju. Visu pārdomājot, saprotu, ka itin labi būtu tikusi galā.
Turas pie neretiešu piedurknēm
Reizēm nācies sevi novērtēt par zemu. Atceros, kā tādā brīdī man reiz pamatīgi “sadeva pa ausīm” Aleksandrs Pelēcis. Runājot par savām iespējām, izteicos — ko nu es, man jau nav tāds līmenis kā lielajiem dzejniekiem, man tikai Neretas līmenis… Pelēcis uz to man atbildēja: “Par to Neretas līmeni negaužaties, tas ir labs līmenis. Jaunsudrabiņa un Veltas Tomas līmenis, turaties tik saviem neretiešiem pie piedurknēm, un jūs būsiet uzvarētāja!”.
Sapņošanas laiks beidzies
— Nu tu esi attaisnojusi Aleksandra Pelēča vērtējumu. Kā tapa tava grāmata? — Materiāli man palīdzēja vecāsmātes brālis Pēteris Upelnieks. Krājumu sakārtoju pati, jo tā bija jau sestā reize, kad šādu darbu darīju. Tajā apkopoti dzejoļi, kuri rakstīti no 1980. līdz 1999. gadam. Grāmatas pēdējā dzejolī “Sapnis” atzīstos, ka manā dzīvē sapņošanas laiks ir beidzies, “vien rudenī brienošas dzērves griezīgi iekliegsies, kad mans mūžīgais sapnis galvas tiesu lielāks par citiem garām ies…”.
— Kāpēc grāmatas nosaukums ir “Trešā pasaule”?
— Es domāju tā — pirmā ir šī pasaule, otrā — tā, kurā katrs tiksim, tikai nezinām, kad, bet trešā ir sapņu pasaule. Tā ir pasaule, kurā no visa ikdienišķā varu patverties, tāpat kā skaistā atmiņu pasaulē. Šajā pasaulē satieku tos, kurus gribu satikt.
Domāju, ka par šo grāmatu priecātos mana vecmāmiņa, jo viņa gribēja, lai rakstu dzeju. Esmu gandarīta, ka mani saprot dēli un vīrs. Viņiem ir nozīmīgākā vieta gan manā pirmajā, gan trešajā pasaulē.
Neretiešiem gribu teikt:
“Paskaties apkārt!
Varbūt satiksi Mangu!
Aiju, Rasmu un mani,
Kad čiekuri eglēs zvanīs kā zvani
Un stari sagriezīs gaismu
varavīksnē.
Pēc tik dimdoša klusuma jānāk
Mangai, Aijai vai man.”
***
Vārds, uzvārds: Maija Bajinska (pseidonīms Briede).
Dzimšanas laiks un vieta: 1958. gada 7. marts, Nereta.
Izglītība: vidējā, beigusi Neretas vidusskolu.
Nodarbošanās: lauku māju saimniece, audzina divus dēlus.
Ģimene: vīrs Oskars strādā Neretas pienotavā, dēli Klāvs un Jānis mācās Neretas vidusskolas 8. un 7. klasē.
Dzīves nepieciešamība: dzejošana, rokdarbi un puķaudzēšana.
Horoskopa zīme: Zivis.
