Latvijas delegācijas sastāvā nedēļu mācījos Beļģijā, kur nokļuvu kā jauniešu—brīvprātīgo apmācības vadītāja pēc Flandrijas valdības ielūguma. Vizīte Beļģijā bija saistīta ar jaunatnes politiku un brīvprātīgo darbu.
Latvijas delegācijas sastāvā nedēļu mācījos Beļģijā, kur nokļuvu kā jauniešu—brīvprātīgo apmācības vadītāja pēc Flandrijas valdības ielūguma. Vizīte Beļģijā bija saistīta ar jaunatnes politiku un brīvprātīgo darbu.
Runā trijās valodās
Flandrija ir daļa Beļģijas, apgabals valsts ziemeļos ar savu valdību un ministrijām. Tas ir tāpat, ja Latgalē būtu sava valdība un ministrijas. Flandrijā runā flāmu, Valonijā — franču valodā, ir arī apgabals, kurā runā vācu valodā. Flāmiski runājošo ir ap sešiem miljoniem, franciski — četri miljoni, bet vācu valodā sazinās 70 tūkstošu iedzīvotāju. Beļģijas un arī Flandrijas galvaspilsēta Brisele ir daudzvalodīga, tajā runā visās šajās valodās.
Augstskolās flāmu valodā var mācīties jau vismaz 100 gadu, taču tieši pēc iestāšanās Eiropas Savienībā valodu apguvi Flandrijā un citos apgabalos atbalsta īpaši, un flāmi valodu sākuši mācīties vēl aktīvāk. Flāmu valodu sauc arī par “dutch”, un tā pēc izplatības ir trešā lielākā ģermāņu valodas grupa, tajā runā arī Nīderlandē. Tai ir daudz līdzīgu vārdu arī vācu valodā. Zinot šo valodu, var noprast, par ko runā flāmi.
Karalis labāks par prezidentu
Beļģijas valsts iekārta ir federālais parlaments, un beļģi lepojas, ka viņiem ir karalis, nevis prezidents kā Amerikas Savienotajām Valstīm. Briselē pirmo reizi redzēju, ka vēstniecības ēkas apvilktas ar dzeloņstieplēm (tur nebija žoga).
Dienās, kad bijām Briselē, notika plaša turku demonstrācija. Viņi protestēja pret karadarbību, kas no Turcijas puses vērsta pret Irāku. Bieži runājam, ka mazajām valstīm, tādām kā Beļģija un Latvija, jāturas kopā. Taču Latvijā mūsu balsīs neviens neieklausās. Beļģi domā, ka Klintona prezidentūras laikā karš nebūtu sācies.
Beļģi lepojas ar demokrātiju — 98% iedzīvotāju piedalās vēlēšanās. Tas ir ievērojams skaitlis. Beļģi uzsver — tas ir daudzu gadu rezultāts, un iedzīvotāji nekad nesaka: “Mums ir slikta valdība”, jo tā ievēlēta, piedaloties visiem.
Strādā slimnīcās un nometnēs
Jaunatnes darbs Beļģijā, tāpat kā Latvijā, balstās uz trijām galvenajām lietām — sabiedriskajām organizācijām, brīvprātīgo darbu, kas Latvijā ir jaunums, un neformālo izglītību.
Aizkraukles rajonā janvārī notika pirmā jauniešu brīvprātīgo apmācība, kurā piedalījās arī šo rindu autore. Tāpēc saņēmu uzaicinājumu doties uz Beļģiju. Aizkraukles rajonā ir tikai viens algots darbinieks, kurš strādā ar jauniešiem. Brīvprātīgie paši katrs savā pašvaldībā mēģinās organizēt dažādus pasākumus, apmācīs vienaudžus.
Beļģijā jauniešu darbalauks ir ļoti plašs. Jaunieši strādā ar bērniem, slimnīcās, nometnēs. Viņiem ir bagāta izdoma, prasme organizēt pasākumus, jo kurš gan labāk zina, ko viņi paši vēlas!
Jāmācās ne tikai prasīt, bet arī dot
Beļģijā tik lielā rajonā kā Aizkraukle ir septiņi algoti jaunatnes darbinieki, tāpēc situāciju abās valstīs salīdzināt grūti. Arī Latvijā ir labi bērnu un jauniešu centri. Cenšamies veidot arvien jaunas sabiedriskās organizācijas. Taču atšķirībā no Beļģijas, kur darbam ar jauniešiem ir liels valsts finansiālais atbalsts, mēs meklējam labvēļus, piedalāmies dažādos projektu konkursos, mācāmies naudu nopelnīt paši. Jauniešiem jāiemāca ne tikai prasīt, bet arī dot savai valstij un pašvaldībai.
Brīvprātīgie dodas pasaulē
Jaunatnes klubā “Verlorene bos” Antverpenē mūs sagaidīja brīvprātīgie no visas pasaules, kuri ieradušies strādāt Beļģijā. Arī Latvijā jau piecus gadus sekmīgi darbojas Eiropas Komisijas starptautisko programmu aģentūra, kura atbild par brīvprātīgo darbu. Kāpēc jaunieši brauc gadu strādāt svešā valstī? Runājot ar tiem, kuri jau bija gadu strādājuši Venecuēlā, Dienvidāfrikā un Kongo, sapratu, ka jauniešiem darbs ir devis milzīgu gandarījumu un tādu dzīves pieredzi, kādu savās mājās nebūtu iespējams iegūt. Arī Aizkraukles bērnu un jauniešu centrs drīzumā gaida ierodamies pirmo jaunatnes brīvprātīgo no Eiropas.
NATO poligons jaunatnei
Iedomājieties 26 hektārus lielu armijas poligonu, kurš pēc NATO karaspēka aiziešanas (ļoti labā kārtībā) atdots pašvaldībai, lai tā varētu sekmīgi organizēt jauniešu pilnvērtīgu brīvā laika pavadīšanu! Tur viss iekārtots tā, lai jaunieši justos brīvi, tikai ar vienu nosacījumu — neko nepostītu un neiznīcinātu. Mums Latvijā ļoti pietrūkst tādu vietu, tāpēc ceram, ka valdība piešķirs jauniešiem kādu ēku, kaut vai poligonu, viņu ideju realizēšanai.
Bērni šajā plašumā jutās brīnišķīgi. No 2. līdz 8. martam Beļģijā bija skolēnu brīvdienas, un visur notika karnevāli.
Ielu bērni — sveša problēma
Tongerenā mūs sagaidīja vietējās pašvaldības darbinieki. Pirmais, ko ieraudzījām, bija Ambroksija piemineklis. Tongereniešiem tas ir tāds pats tēls kā mums Lāčplēsis. Visjautrāk bija laulību ceremoniju zālē baroka stilā — patīkami pasēdēt jaunlaulāto vietās, īpaši tiem, kuri vēl nav precējušies.
Pašvaldības ēkā jaunatnes darbiniekiem atvēlēts viss korpuss. Ēka nesen uzcelta par iedzīvotāju nodokļu naudu, tā ir vērienīga un moderna.
Beļģu jaunatnes darbinieki bija ļoti pārsteigti par mūsu jautājumu, kā viņi risina ielas bērnu problēmu. Izrādās, viņiem tādu nav. Ja arī kādam bērnam vajag palīdzību, to sniedz sociālie darbinieki. Nekur Beļģijā neredzējām cilvēkus ubagojam vai guļam uz ielām.
Vēsturi mācās muzejā
Bijām patīkami pārsteigti par to, kā strādā romāņu — gallu muzeja darbinieki. Muzejā piedāvā rīkot dzimšanas dienas svinības, baudot ēdienus, kaļot rotaslietas. Bērni var piedalīties improvizētās kaujās, tērpušies bruņukreklos un cepurēs, “izmēģinot” ieročus un izstrādājot kaujas taktiku. Muzejs ir ļoti iecienīts, jo vēsturi te māca, izjūtot gadsimtus, nevis iekaļot gadskaitļus.
Arī Aizkraukles jaunieši sākuši sadarbību ar Aizkraukles vēstures un mākslas muzeju. Ja izdosies pirmais netradicionālais pasākums, sadarbību turpināsim. Prieks, ka mūsu idejas pieņem un atbalsta.
