Zooloģiskā dārza izglītības un informācijas nodaļas vadītājs Ingmārs Līdaka man asociējas ar latviešu Džeraldu Darelu.
Zooloģiskā dārza izglītības un informācijas nodaļas vadītājs Ingmārs Līdaka man asociējas ar latviešu Džeraldu Darelu. Viņš ir viens no tiem, kura sūtība iemācīt pārējiem mīlēt dabu, rūpēties par dzīvniekiem. Pārliecināts, ka ikviens no mums ir dabas daļa, un katram jāmācās sadzīvot ar to.
Ingmāru Līdaku katru nedēļu redzam televīzijas ekrānā, stāstot par Latvijā mītošajiem dzīvniekiem, putniem, kukaiņiem, rāpuļiem un abiniekiem. Šad tad viņu var sastapt arī ārpus Zooloģiskā dārza — izbraukuma pasākumos. Līdakas kungu satikām Viesītē, kur viņš kopā ar savu draugu sunākstieti Gintu Asari vadīja putnu dienas.
Izglīto dzīve
— Skatoties televīzijas pārraides, liekas, jūsos apvienojušās aktiera, žurnālista, videooperatora un vēl daudzas citas profesijas. Kāds ir jūsu īstais arods?
— Diploma par augstskolas beigšanu man nav. Esmu absolvējis Vecumnieku vidusskolu, iestājos Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, bet to nepabeidzu, jo sāku strādāt Zooloģiskajā dārzā. Diemžēl darba bija tik daudz, ka lekciju apmeklēšanai trūka laika. Zināšanas esmu papildinājis dažādos profesionālajos kursos, piemēram, vides komunikācijā un citos.
Bet kas ir profesija? Tā ir tas, ko es daru. Dzīve pati visu iemāca. Augstākā izglītība un zināšanas, kas iegūtas pirms aptuveni piecpadsmit gadiem un nav regulāri papildinātas, šodien ir mazsvarīgas. Laiks ļoti daudz ko mainījis — gan profesiju prioritātes, gan prasmes.
Bet ir jau vēl viena “profesija” — esmu arī zemnieku saimniecības īpašnieks.
Augļi un ogas pašam un draugiem
— Vai lauksaimniecība ir jūsu brīvā laika nodarbe?
— 75 procentus laika pavadu Rīgā, bet atlikušo daļu — Vecumniekos. Man tur ir 47 hektāri zemes, liels ābeļu un upeņu dārzs. Tos dažus simtus ābeļu un bumbieru paši esam izaudzējuši no sēkliņas.
Nu tur pavadu mazāk laika, un tas tiešām kļuvis par manu vaļasprieku, bet Breša laikos viss rādījās mazliet savādāk. Tagad daudz kas cits darāms. Taču ābeles un upenes ražo, augļu un ogu daudz. Pagājušajā gadā Jāņos ēdām vēl savus iepriekšējā gadā vāktos ābolus. Arī šobrīd pagrabā glabājas sešu septiņu šķirņu pērnā gada āboli.
Prieks, nevis peļņa
— Vai ar to pelnāt?
— Nē, tas absolūti nav domāts naudas pelnīšanai. Audzējam stādus, bet ne peļņai. Piemēram, Vecumniekos pirms dažiem gadiem atklāja jaunu slimnīcu, un pie tās veidotais augļudārzs ir no manis audzētajiem stādiem. Vienkārši ir prieks redzēt, ka šie koki aug un par tiem kāds rūpējas. Tas ir kaut kas paliekošs.
Arī raža pagaidām nav tik milzīga, visu apēdam paši. Mums ir daudz draugu un paziņu, šis tas tiek arī zoodārzam.
Balss un kustības palīdz veidot dialogu
— Vai dārznieka arods ir jūsu vienīgais vaļasprieks?
— Kādreiz Vecumniekos spēlēju teātri, veiksmīgi piedalījāmies dažādās skatēs. No tā laika noteikti arī aktieriskās dotības.
— Tagad to nedarāt?
— Nevienā dramatiskajā kolektīvā neesmu, bet tas, ko daru, ļoti līdzinās teātrim. Nekad nesaku, ka lasu lekciju. Tas drīzāk ir priekšnesums. Katrs to dara, kā māk, un daudziem ļoti pietrūkst izteiktas ķermeņa valodas, izteiksmīgas runas un labi nostādītas balss. Tas attiecas gan uz politiķiem, gan zinātniekiem un skolotājiem. Tādā gadījumā saruna no dialoga pārvēršas monologā. Klausītājs skatās uz runātāju, bet viņš neko nedzird un nedzīvo līdzi. Domāju, man ļoti veiksmīgi izdodas rast kopīgu valodu ar jebkuru auditoriju un saglabāt tās uzmanību.
Bērniem pietrūkst laika
— Vai tiesa, ka darbojaties arī politikā?
— Esmu Rīgas domes deputāts, vadu Latvijas vides aizsardzības fonda sabiedrisko padomi. Man radusies pārliecība, ka politika ne vienmēr ir negodīga spēle, īpaši, ja katrs dara to, ko viņš prot.
— Kā varat visu paspēt?
— Tur jau tā nelaime, ka visu, ko gribētu, paspēt nevaru. Bet tas ir normāli. Visvairāk žēl, ka arvien mazāk laika paliek bērniem.
Iesper lācim pa purnu
— Vai arī ģimenē visi ir aizrautīgi dabas draugi?
— Kur nu vēl aizrautīgāki! Sieva strādā par metodiķi Zooloģiskā dārza izglītības un informācijas nodaļā. Nodarbojas ar to pašu, ko es, tikai uz vietas zoodārzā. Arī bērni praktiski te izauguši. Starp citu, zoodārzs ir ļoti droša vieta, tam apkārt sēta. Ja bērns kaut kur aizklīst, tālāk par zoodārza teritoriju tāpat netiek.
Visādi bijis. Kad meita bija apmēram pusotru gadu veca, baltajam lācim bija veselības problēmas. Mēs dzīvnieku iemidzinājām, bet viņš bija stingri jātur virvēs. Tajā dienā man bija uzticēts uzraudzīt meitu. Tā kā turēju lāci, bērnu pieskatīt uzticēju kādai dzīvnieku kopējai. Skatos, pēkšņi lāča mītnē ieiet mana meita, pienāk dzīvniekam, ar mazo kājeli iesper viņam pa purnu un saka: “Peka, aijaijai!”. Nevarēju saprast, ko darīt — ķert bērnu vai lāci turēt vēl stiprāk. Nekas jau nenotika, bet varēja būt.
Zinātnieka īpašības nepiemīt
— Vai Zooloģiskais dārzs ir jūsu pirmā un vienīgā darbavieta?
— Sākumā bija sezonas līgumdarbi ornitoloģijas laboratorijā pie putnu pētniekiem gan Engures peldošajā bāzē, gan Papes gredzenošanas stacijā. Pirms studijām un arī studiju laikā biju putnu pētnieks.
Bet man laikam nepiemīt zinātnieka daba. Pamatīgums, skrupulozitāte, ko vajag zinātniekam. Domāju, labāk kārtīgs amatieris nekā slikts profesionālis. Taču toreiz iegūtās zināšanas lieti noder arī tagad.
Labs kadrs atnāk pats
— Jūs bieži var sastapt filmējam dzīvniekus arī brīvā dabā.
— Pats filmēju sižetus raidījuma “Dabas grāmata” dzīvnieku lappusītei. Bet man nav laika dienām un naktīm sēdēt, gaidot kādu labu kadru, kā to dara profesionālie operatori. Piemēram, Māris Maskalāns, kurš strādā Vides filmu studijā.
Taču reizēm ir tā, ka labais kadrs atnāk pats. Tāpēc mani ārpus kabineta ar videokameru somā var sastapt gandrīz vienmēr. Piemēram, arī šodien, braucot uz Viesīti, nofilmēju meža zosis. Man izdevās viņām piekļūt ļoti tuvu, tā bija liela veiksme. Ja būtu saņēmis pasūtījumu nofilmēt tikko atlidojušas zosis arumos, būtu ļoti grūti. Izpētīt, kur viņas lido, ierīkot slēpni un gaidīt — varbūt izdosies. Bet te — braucu, un ir! Vēlāk pārskatīju nofilmēto — labi kadri.
Bebru vietā gulbji
— Vai bieži ir tā, ka pēkšņi ieraugāt kaut ko interesantu, izkāpjat no mašīnas un steidzat filmēt?
— Biežāk ir tā, ka dodos filmēt vienu, bet uzņemu lentē kaut ko pilnīgi citu. Ir gadījies ar videokameru plecā gaidīt bebrus, bet pēkšņi gar pašu degungalu peld brīnišķīga gulbju ģimene. Iešana dabā ir neprognozējama. Ļoti grūti kaut ko pasūtīt un paredzēt. Vienkārši tas ir regulāri jādara, un tā labie kadri rodas.
Aizvadītā vasara man pagāja, intensīvi filmējot kukaiņus. Radās trīs “Dabas grāmatas” raidījumi par kukaiņiem. Viss notika kādā pamestā mājā. Cilvēkiem parādījām, kas notiek, kad viņi no mājām aiziet un tajās ienāk daba. Aizaug pagalms, veidojas brikšņi, kas lielākai daļai dzīvo radību patīk. Taču daudziem arī tas traucē, piemēram, baltajam stārķim un pūcei, kuri aizaugušā laukā neko nevar atrast. Viņiem vajadzīgi sakopti lauki un pļavas.
Miesiskā bauda vai dabas skaistums?
— Redzēt tik daudz putnu un dzīvnieku brīvā dabā mums ir ierasta lieta, taču ārzemniekiem tas ir brīnums. Varbūt tieši ar to varam pievilināt tūristus?
— Vispirms mums pašiem jānovērtē tas, kas mums ir, un tad varam piedāvāt ārzemniekiem.
Anglijā, piemēram, ir ļoti izvērsta putnu pētnieku kustība. Katru nedēļas nogali simtiem cilvēku dodas uz putnu pulcēšanās vietām vērot lidoņu migrāciju vai ligzdošanu. Viņi ierīko novērošanas torņus un skatu laukumus. Cilvēki novērtē šīs valsts bioloģisko daudzveidību, un kādam tas dod peļņu. Mēs to vēl neesam novērtējuši.
Mums lauku tūrisms vairāk vērsts miesiskā komforta radīšanai. Viesumāju saimnieki lepojas ar interneta pieslēgumu, saunu un citiem pilsētnieciskiem labumiem. Taču lielāka vērtība būtu, ja pie sienas būtu saraksts, ka šīs mājas apkaimē dzīvo, piemēram, 84 sugu putni, septiņu sugu abinieki, sētmalē ieklīst sesks. Ārzemniekiem tas būtu daudz interesantāk. Viņi paciestu dažas neērtības, ja no rīta varētu uzkāpt uz mājas jumta un ieskatīties stārķa ligzdā. Viņus no jumta nost nevarētu dabūt.
Tāpēc gan televīzijā, gan pasākumos aktīvi reklamēju visdažādākos veidus, kā lauku sētām piesaistīt putnus un dzīvniekus. Stāstu, kā veidot stārķu mājvietu uz elektrības stabiem, lai stārķis un elektrība “sadzīvotu”.
Sūtība — vēstīt
— Kas jums patīk labāk — filmēt, vākt informāciju vai tikties ar cilvēkiem?
— Grūti pateikt. Tas atkarīgs no mentalitātes. Kristieši vairāk ir sludinātāji atšķirībā no Austrumu gudrajiem, kuri sēž kalnos un domā. Viņi izdomā, ka ir visgudrākie, bet beigās nomirst vieni ar visu savu gudrību.
Es laikam vairāk piederu pie dāsnajiem kristiešiem, kuru uzdevums ir sludināt. Ja ieraugu pirmās pavasara zosis, gribu par to visiem pavēstīt. Ja kaut ko redzu un zinu, gribu, lai arī citi, kuriem nav laika vai prasmes to ieraudzīt vai uzzināt, izbauda to.
Uzskatu, ka tā zināmā mērā ir sūtība — ne tikai rādīt, bet arī mācīt skatīties. Mums apkārt viss ir, atliek vien pieliekties tuvāk zemei vai doties uz kādu purviņu, apsēsties, uzmanīgi pavērties apkārt un ieraudzīt.
Tā arī ir dzīvnieku pētīšanas un ieraudzīšanas atslēga — apsēsties un gaidīt. Ja esi iegājis mežā, esi iztraucējis tā mieru, bet, tiklīdz kļūsti par tā sastāvdaļu, ieraudzīt var ļoti daudz.
“Kurš to izdarīs labāk, ja ne es?”
— Vai nekad nav bijis vēlēšanās aizbraukt uz kādām tālām zemēm papētīt eksotiskus dzīvniekus?
— Varbūt esmu pietiekami godkārīgs, lai to šobrīd nedarītu. Domāju, ka Latvijas dabu un dzīvniekus vislabāk nofilmēt varam tikai mēs paši: Māris Maskalāns, kurš to dara divdesmit gadu, vai Ingmārs Līdaka, kurš ar to nodarbojas desmit gadu.
Ir, protams, vēlēšanās redzēt, kur dzīvo citzemju putni un dzīvnieki, par kuriem stāstu. Gribas arī iepazīt zoodārza iemītnieku dabīgo vidi. Interesanti, kur dzīvo zoodārza surikats, kuram tikko piedzima mazulis.
Sapņoju aizbraukt uz Indonēziju, taču tur paies vismaz divas nedēļas, kamēr iepazīšu to, kas notiek. Tam vajag ne tikai daudz laika, bet arī naudas. Domāju, ka Latvijā šobrīd varu paveikt daudz pamatīgāku un kvalitatīvāku darbu, nekā braukājot pa pasauli.
***
Vārds, uzvārds: Ingmārs Līdaka.
Dzimšanas laiks un vieta: 1966. gada
13. augusts, Vecumnieki.
Izglītība: vidējā.
Dzīvesvieta: Rīga.
Nodarbošanās: Rīgas zooloģiskā dārza izglītības un informācijas nodaļas vadītājs.
Ģimene: sieva Laura — Zooloģiskā dārza izglītības un informācijas nodaļas metodiķe, meita Daija un dēls Rūdolfs — skolēni.
Horoskopa zīme: ugunīgā Zirga gadā dzimis Lauva.
