Mazzalves luterāņu baznīcas draudzes vecākais Arnolds Upītis savus amata pienākumus pilda kopš 1958. gada. Mazā draudze seno dievnamu nosargājusi visus padomju gadus, bet tagad baznīcai steidzami vajadzīgs remonts, kuram draudzei nav naudas.
Mazzalves luterāņu baznīcas draudzes vecākais Arnolds Upītis savus amata pienākumus pilda kopš 1958. gada. Mazā draudze seno dievnamu nosargājusi visus padomju gadus, bet tagad baznīcai steidzami vajadzīgs remonts, kuram draudzei nav naudas.
Pa laukakmeņu kāpnēm
Mazzalves baznīca būvēta jau 18. gadsimtā klusā vietā, un savulaik te bijusi diezgan liela draudze. 1832. gadā pirmais Mazzalves dievnams nodedzis. 1848. gadā par valsts līdzekļiem uzbūvēta tā baznīca, kura saglabājusies līdz mūsdienām. Baznīcai ir neliels tornis, ēka celta bez dekoratīviem elementiem. 1890. gadā dievnams kapitāli izremontēts.
Baznīcā ir lakoniskās formās veidots altāris un kancele, te bijušas arī ērģeles, kuras vairs nav saglabājušās. Seno altārgleznu “Kristus Ģetzemenes dārzā” 1900. gadā Pēterburgā darinājis gleznotājs J. fon Stankevičs, par to liecina uzraksts, kurš saglabājies audekla lejasdaļā. Iepretim baznīcas ieejai ir seni etnogrāfiski koka vārti, bet pie dievnama durvīm — lielu apsūbējušu laukakmeņu kāpnes.
Grib glabāt minerālmēslus
Padomju laikā viens no vietējā kolhoza priekšsēdētājiem dievnamu gribējis pārvērst par minerālmēslu glabātuvi, kaut gan draudze tam pretojusies. Tomēr cilvēku pretestību neņēmuši vērā, taču baznīcu paglābis sliktais ceļš, kurš bijis jāremontē, lai pa to baznīcai varētu piekļūt. Priekšsēdim ceļa remontam nebijis naudas, tāpēc baznīca no minerālmēsliem paglābusies.
Ceļu salabo paši
No saviem līdzekļiem samaksājot 100 rubļu, naudu devuši arī citi draudzes locekļi, slikto ceļu vēlāk salaboja pats Arnolds Upītis. Toreiz baznīcas tuvumā ceļu darbinieki remontējuši lielo ceļu, tāpēc Upītim bijusi iespēja samaksāt par vairākām grants kravām, kuras izbērtas un izkliedētas uz baznīcas ceļa. No tā laika līdz baznīcai var aizkļūt bez garajiem gumijas zābakiem gan rudens lietavās, gan pavasara šķīdonī.
Dievkalpojums piecatā
Gadu gaitā draudze sarukusi, tagad tajā ir tikai 14 cilvēku. Visa Upīša ģimene, divi zalvēnvieši, kuri ziemā dzīvo Austrālijā, tikai vasaru pavadot dzimtajā pagastā, un daži baznīcai tuvumā dzīvojošie. Dievkalpojumus, kuri notiek mēneša trešajā svētdienā, parasti apmeklē tikai četri pieci cilvēki. Ziedojumi ir niecīgi, tāpēc baznīcas vajadzībām neko nopirkt nevar, par remontu nemaz nerunājot.
— Baznīcai ar steigu jāmaina jumts, bet visbīstamākās ir sienas, kuras saplaisājušas. Vietām kāds ēkas stūris pat draud atdalīties un nobrukt, — sarūgtināts stāsta Upīša kungs.
Zagļi uzlauž ārdurvis
Sirmajam vīram sāp sirds, jo dievnams ir viņa otrās mājas. Baznīcu Upīša kungs sargā un rūpējas par tās saglabāšanu, cik vien viņa spēkos. Draudzes vecākais katru gadu palīdzību dievnama glābšanai lūdz Konsistorijai, bet atsaucību nav guvis. Par remontdarbu tāmi kāds arhitekts Jēkabpilī viņam pieprasījis 140 latu. Kur tos ņemt?
— Vai tiešām neviens nepalīdzēs un dievnams aizies bojā? — jautā Upīša kungs. Dievnams jāsargā arī no vietējiem vandaļiem, vēl nesen uzlauztas tā ārdurvis. Upīša kungam vajadzējis gatavot īpašu atslēgu, lai smagās durvis izturētu, ja vēl kāds iekāros apzagt vai izdemolēt šo svēto vietu.
Upīša kungs tomēr cer uz labu cilvēku palīdzību. Ja kāda iestāde vai privātpersona gribētu baznīcas remontam ziedot, viņš lūdz zvanīt pa tālruni 51 77439.
