Starptautiskajā teātra dienā Aizkraukles novada ģimnāzijā pulcējās Jaunjelgavas, Neretas, Aizkraukles vakara un neklātienes vidusskolas, Aizkraukles novada ģimnāzijas skolēni, lai rādītu dzejas teātri.
Starptautiskajā teātra dienā Aizkraukles novada ģimnāzijā pulcējās Jaunjelgavas, Neretas, Aizkraukles vakara un neklātienes vidusskolas, Aizkraukles novada ģimnāzijas skolēni, lai rādītu dzejas teātri.
Skolēni savas domas un emocijas izteica dzejā un mūzikā.
Neretas vidusskolēni dzejas teātrī “Ak, dzeja” atainoja 20. gs. 20.—30. gadu ģimenes dzīves ainu.
Aizkraukles novada ģimnāziju pārstāvēja divas komandas. 12. a klases skolēni savā priekšnesumā “Pasaules logi sirds kāpņutelpā” izmantoja A. Čaka dzeju. Cilvēki šajā pasaulē kļuvuši kurli, akli, nejūtīgi. Viņi paskrien viens otram garām, neieklausoties un nepaceļot garāmgājēja sirdi no trotuāra. Pilsētas zēns iet meklēt savu personību sirds kāpņutelpā, kur uz pasauli paveras viņa paša dvēseles logi — tie dzen izmisuma purvā, nozog sapņus, iemet ikdienas putekļos, kaļ cerības un paceļ mīlestības spārnos. Ieguvis mīlestības spārnus, pilsētas zēns ieplūst cilvēku pelēkajā pūlī, kur viņš spēj sadzirdēt, sajust un mīlēt.
Otra Aizkraukles novada ģimnāzijas skolēnu komanda izmantoja A. Krūkļa dzeju “Bij’ man vienas rozes dēļ”. Latvijas rozes zied smeldzīgas un dzimtenē izplata sāpi, kurā mīt cilvēks. Viņš saprot, ka dzīve ir raiba, katram tajā jāatrod sava vieta, nedrīkst paiet garām laimei, samīt to. Nedrīkst to veidot arī uz citu sāpēm. Ja darīsi pāri putnam, puķei, tev piedos, bet cilvēka sāpes ir lielākas. Tās nevar attaisnot, tās nepiedod.
Aizkraukles vakara un neklātienes vidusskolas dzejas teātrī “Bet tik un tā mīlestība ir balta” izmantota I. Ziedoņa dzeja. Šīs pasaules baltums, šķīstība slēpjas garīgumā, mūžīgajā vērtībā, ko cilvēki sauc par mīlestību. Pasaule iegūst īpašu krāsu, kad sirds atrod sevi mīlā. Tā top balta, gaiša, skaidra.
Jaunjelgavas vidusskolas 11.—12. klases skolēni savā dzejas kompozīcijā “Tinamies no kamola kamolā…” izmantoja I. Ziedoņa epifānijas. Vai zināji, ka mēs pārtinamies no kamola kamolā? Māte top par meitu, tēvs — par dēlu. Dzīvē mēs ejam garām daudziem kamoliem — draudzībai, sapratnei, mīlestībai. Mēs tinamies viens gar otru, reizēm paripojam garām, nepazīstam cits citu, sapinamies… Taču dzīve ir tik ilga, lai mēs satiktos.
