Aizkraukles novada vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos” pulcējās represētie un viņu piederīgie, lai pieminētu tos, kuri neatgriezās no tālā moku ceļa, kas viņiem sākās 1949. gada 25. martā.
Aizkraukles novada vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos” pulcējās represētie un viņu piederīgie, lai pieminētu tos, kuri neatgriezās no tālā moku ceļa, kas viņiem sākās 1949. gada 25. martā.
Tagadējie sirmgalvji pirms 54 gadiem bija vēl bērni un pusaudži, bet toreiz notikušais viņu atmiņā saglabājies līdz pēdējam sīkumam.
Tikai 1949. gada 25. martā vien no Latvijas uz Sibīriju vardarbīgi aizveda 42133 cilvēkus. Ir vēl arī 1941. gada 14. jūnijs un citi izsūtīšanas datumi, taču daudzas vēsturiskās liecības zudušas uz mūžu, tāpēc diezin vai jelkad pilnībā būs saskaitīti visi, kuri gājuši pa šo Golgātas ceļu.
Represētie aizkrauklieši aplūkoja muzeja ekspozīciju, kurā savs stūrītis arī viņu traģiskajām atmiņām. Muzeja darbiniece Ilzīte Ozoliņa visus aicināja uzrakstīt savu skaudro gadu piedzīvojumus un nodot muzejam, lai pārdzīvotais nezustu nākamajām paaudzēm.
Vēsture ir tāda, kāda tā ir. “Kalna Ziedu” ekspozīcijā ir materiāli arī par sarkano partizānu komandieri Otomāru Oškalnu, par to vairāki represētie izteica sašutumu, bet pavisam maz ziņu par nacionālajiem partizāniem. Muzeja darbinieki paši neko nevar izdomāt, dokumentus un atmiņas iesniedz paši cilvēki, tāpēc jādara viss, lai arī par nacionālajiem partizāniem varētu izveidot plašu ekspozīciju.
Tas nav viegli, jo smagos pārdzīvojumus cilvēki ne vienmēr vēlas atcerēties, kur nu vēl dalīties atmiņās. Daudziem tā ir tikai viņu atmiņu pasaule, kura dārga vienīgi viņiem, un svešus tajā negribas ielaist. Tik nozīmīgās dienās kā 25. marts svešinieku nav, ir tikai ciešanu līdzgaitnieki. Vienalga, bijuši Omskas vai Tomskas apgabalā. Visur vienādi cietuši badu, saukti par fašistiem, atstājuši savējos mūžīgi baltajā sniegā vai straujajos Sibīrijas upju ūdeņos.
