Pie Bebru pamatskolas 25. marta pēcpusdienā svinīgi atklāja akmeni komunistiskā terora upuru (1941.—1955.) piemiņai. Pati saule sveicināja jauno pieminekli — sen iecerētu, domās izlolotu un gaidītu.
Pie Bebru pamatskolas 25. marta pēcpusdienā svinīgi atklāja akmeni komunistiskā terora upuru (1941.—1955.) piemiņai. Pati saule sveicināja jauno pieminekli — sen iecerētu, domās izlolotu un gaidītu.
Laiks atbalso zaudēto
Piemiņas akmenim svētību deva luterāņu mācītājs Valdis Baltruks. Svētrunā viņš atsauca atmiņā 1949. gada 25. marta traģisko notikumu nenovēršamās sekas, ko radīja komunistiskais terors. Šis baisais laiks vienmēr atbalsos izpostītās dzīves un cerību krāsmatas.
“Mēs esam atbildīgi to cilvēku priekšā, kuri savas dzīvības ziedoja uz Latvijas brīvības altāra. Mainīsies paaudzes, balēs atmiņas, vārdi mūžīgi paliks debesīs,” teica mācītājs.
Bebru pagasta padomes priekšsēdētāja Ruta Borislava uzrunā atgādināja, ka joprojām neatbildēts ir jautājums — kāpēc bija lemts salūzt tik daudziem likteņiem? Tikai paši represētie zina, cik smagi ir piedošanas vārdi. Taču mēs nedrīkstam no atmiņu dzīlēm izdzēst šos skaudros notikumus.
Svētais akmens
Bebrēniešus šajā svarīgajā notikumā sveica Aizkraukles rajona padomes priekšsēdētājs Pēteris Keišs, arī viņa tēvs neatgriezās no Sibīrijas. Aizkraukles rajona politiski represēto nodaļas vadītājs Jānis Purviņš atzina, ka rajonā šī ir viena no lielākajām piemiņas zīmēm deportācijās cietušajiem.
Bebru pagasta politiski represēto nodaļas vadītāja Ināra Ķaukule pateicās visiem ziedotājiem par atsaucību. Represētā Astrīda Grantiņa sacīja: “Man šis akmens ir svēts. Svētais akmens. Tajā iekaltas mūsu tēvu un tēvutēvu ciešanas, tas ir tapis no ziedojumiem, un tam svētību devis mācītājs.” Viņa novēlēja pamatskolas kolektīvam rūpēties par jauno piemiņas vietu, turēt to tīru un sakoptu.
Pirmsskolas izglītības iestādes “Bitīte” vadītāja Antoņina Midega, kura ar ģimeni, būdama mazs bērns, arī izsūtīta svešumā, vēlēja, lai pelēkais akmens sev apkārt dzirdētu laimīgu bērnu čalas un glabātu tikai priecīgus stāstus. Bērnudārza lielās un mazās “bitītes” savu prieku izteica pavasarīgā dziesmā. Pamatskolas audzēkņu dzejas kompozīcijā un dziesmās izskanēja gaismas uzvara pār tumšajiem spēkiem. “Cilvēks mirstot kļūst par zvaigzni debesīs. Mūsu labie vārdi un darbi, mūsu dvēseles sev mieru rod debesīs,” svinīgā brīža izskaņā sacīja piemiņas akmens atklāšanas vadītāja skolas direktore Aija Skudra.
Simbols — sliežu ceļš
Piemineklis nebūtu tapis bez Astrīdas Grantiņas un Ināras Ķaukules uzņēmības un mērķtiecības. Ar sapratni un atbalstu tam piekrita pagasta padomes priekšsēdētāja Ruta Borislava. Arī viņa uzskatīja, ka šāda piemiņas vieta pagastā nepieciešama, jo līdz šim atceres brīži notika Zutēnu kapos pie Pirmajā pasaules karā kritušo pieminekļa.
Daudziem nav skaidrs, kāpēc piemiņas akmens būs pie pamatskolas.
Tur, kur tagad ir skolas ēka (bijušais internāts), līdz 1953. gadam bija ciema padome. Tieši 1941. gadā krievu karavīri nošāva Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Andreju Ūbergu, R. Balodi, E. Selgu. 1944. gadā te nogalināts J. Sprigulītis, bet 1946. gadā — J. Grīnvalds. Kritušo varoņu vārdi iekalti piemiņas akmenī. Kādreizējā pagastmājā pirms izvešanas uz Sibīriju bebrēnieši vairākas dienas turēti ieslodzīti. Akmenī lasām: “Tiesāti un izsūtīti uz Sibīriju — 61, aizvesti uz Sibīriju — 41.” Te sākās viņu moku ceļš. Viņu aizvešanu simbolizē iegravēts sliežu ceļš. Astrīda Grantiņa stāsta: “Lai apzinātu izvestos un nogalinātos, veicām rūpīgu izpēti, vācām aculiecinieku liecības, meklējām ziņas Valsts arhīva grāmatās.” Saraksta veidošanā daudz palīdzējis Arvīds Grantiņš.
Meklēto atrod pļavā
Kur gan atrast piemērotu akmeni? Te palīdzējis pagasta komunālās nodaļas vadītājs Juris Bārs, sacīdams: “Tas, ko jūs meklējat, guļ tepat līdzās.” Izrādās, aiz aptiekas mājas pļavā gadu desmitus, neviena īpaši neievērots, guļ milzīgs akmens. Bet vai tas būtu derīgs kalšanai?
Uzņēmīgās kundzes jau bija sameklējušas akmeņkali — bijušo bebrēnieti Modri Stiliņu, kurš savu māku mantojis no tēva, pazīstama meistara. Modris Stiliņš atbraucis un apstiprinājis — šajā akmenī var kalt! Tad četras tonnas smagais atradums vests uz darbnīcu, lai sāktos pamatīgs darbs.
Kaļ pat ziemas aukstumā
Atklāšanas dienā kā goda viesi bija ieradušies izkaltā akmens autors Modris Stiliņš un viņa tēvs. Par to, kā veicies, stāsta pats akmeņkalis: “Darbu sāku oktobrī un pabeidzu pavisam nesen. Ziemas aukstumā urbām caurumus, šķēlām, līdzinājām, slīpējām, līdz bija redzama plakne, kurā kalt tekstu. No akmens noņēmām tonnu liekā materiāla. Tik lieli, apjomīgi darbi man bieži negadās, bet strādāt bija prieks. Jutu, ka akmenim ir laba aura. Paveikto varu nosaukt par savu sirdsdarbu.” “Pirms akmens aizvešanas ar Modra tēvu uz tā pasēdējām, un es bildu, kā gan mēs savāksim naudu tā izkalšanai? Nodomāju — gan ar Dieva palīdzību veiksies,” stāsta Astrīda Grantiņa. Represēto nodaļa aicināja atsaukties ziedotājus. Un cilvēki ziedoja katrs pēc savām spējām un sirds degsmes. Gan paši represētie, gan pārējie iedzīvotāji, arī bijušie bebrēnieši no ārzemēm. Paldies viņiem!
***
Represētā Vernera Filipsona dēla Ulda Filipsona, Latvijas Gaisa spēku pulkveža, rokās pieminekļa atklāšanas brīdī droši plīvoja Latvijas Valsts karogs. Lai tikpat droša ir mūsu ticība tēvzemes brīvībai!
