Aizvadītajā nedēļā jutos tā, it kā refe-rendums par iestāšanos Eiropas Savienībā būtu jau nākammēnes.
Aizvadītajā nedēļā jutos tā, it kā refe-rendums par iestāšanos Eiropas Savienībā būtu jau nākammēnes. Par to vien runāja, rādīja un rakstīja visi plašsaziņas līdzekļi.
Sagadījās, ka arī “Staburags” pielikumu par Eiropas Savienību publicēja tieši pagājušajā nedēļā. Bija sakrājies daudz noderīgas informācijas, kura pašmāju aktualitāšu dēļ nekā netika avīzē. Tad nu nolēmām nelaist postā, bet apkopot un papildlappusēs piedāvāt jums, lasītāji. Ja būsim ieinteresējuši, darīsim tā arī turpmāk.
Neatbildēsim tikai ar “jā” vai “nē” uz daudzu uzdoto jautājumu — pievienoties mums Eiropas Savienībai vai nē? Apsverot visu saņemto informāciju, tas nu gan jāizdomā katram pašam. Vismaz tik daudz jāpiepūla savas “pelēkās šūniņas”. Citādi jau nebūtu vajadzīga nekāda tautas nobalsošana — pajautātu tik valsts augstākajām amatpersonām vai tautā mīlētiem un cienītiem cilvēkiem, un viss būtu skaidrs.
Bet informācijas par Eiropas Savienību mums, cerams, būs arvien vairāk. Izveidota taču īpaša pirmsreferenduma informēšanas pasākumu vadības grupa “Latvija Eiropā”, un izsludināts sabiedrības informēšanas projektu konkurss. Var pieteikties ne tikai par Eiropas Savienību aģitējošie, bet arī eiroskeptiķi.
Uz šīs plānās laipiņas balansējošo divcīņa var izrādīties interesanta: ja nu pret ES noskaņotie pratīs atrast vispārliecinošākos argumentus un mācēs cilvēkiem saprotami izskaidrot, cik daudz viņi ES zaudēs, nevis iegūs? Līdzšinējie skaidrotāji pa “Eiroinfo” tālruni, presē, televīzijā, tikšanās reizēs ar iedzīvotājiem diemžēl nespēj vienkārši un saprotami izklāstīt pavisam vienkāršas lietas. Prot tikai rakstīt gudras frāzes un ieslīgt vispārinātos spriedelējumos.
Naudu ES propagandai un aģitācijai valsts nav žēlojusi. Budžetā “atrasts” apaļš miljons. Latvijā pirmsreferenduma kampaņa laikam būs apzeltīta, jo mūsu kaimiņi lietuvieši un igauņi ir daudz pieticīgāki: Igaunijā aģitēs par 300 tūkstošiem latu, Lietuvā — tikai par 172 tūkstošiem.
Protams, iztērēt var jebkuru summu, ja naudu šķiež kā miljonārs. Par informēšanas kampaņas logo “Latvija Eiropā” vien autoram samaksāts 1000 latu, kaut tajā ir tikai divi datoršrifta vārdi ar daudzpunkti pirms un pēc tiem… Maksās noteikti diskusiju dalībniekiem, arī uz laukiem neviens bez naudas nebrauks. Tā arī notrallināsim miljonu, ka pat nepamanīsim.
Ar saviem argumentiem pret Eiropas Savienību Latvijā atgriezies Joahims Zīgerists. Viņš pats gan dzīvo valstī, kura jau sen ir ES un turklāt viena no galvenajām šīs savienības lielvalstīm. Spriežot pēc pirmajām presē publicētajām reklāmām, Zīgerists turpina paša iecienīto politisko saukļu principu.
Nevar noliegt, reizēm tie var būt visai iedarbīgi, īpaši situācijā, kad visapkārt aumaļām sludina pretējo — dzīvi Eiropas Savienībā kā leiputrijā. Tas ir tāpat kā ar ēdienu: ja katru dienu celsi galdā visgardāko delikatesi, pēc kāda laika tā jau būs līdz kaklam un gribēsies visparastāko maltīti.
Man nav pieņemama arī pārāk uzsvērtā iemānīšana ES, vilinot ar miljoniem, kurus mēs varēsim pagrābt kā no jaunatklātas naudaskrātuves. Protams, nauda Latvijai noderētu, ir daudz jomu, kurām vajadzīga “piešprice”, bet vai tikai tādēļ mums jāraujas uz Eiropu? To, ko mēs rakstām un rādām, lasa un redz taču arī ārzemnieki, tie, kuri jau ir ES. Nez vai viņiem ir patīkami vērot mūsu ES strukturālo fondu virzienā vērstos alkatīgos skatus.
Pagājušajā nedēļā sabiedrības uzmanību saistīja intrigas Rīgas domē. Par finanšu pārkāpumiem uz izmeklēšanas laiku no amata atstādināts Rīgas domes Finanšu departamenta direktors mūsu novadnieks Raimonds Krūmiņš. To uzzinājis, viņš arī neturēja muti ciet un drosmīgi pieprasīja par dažādām mahinācijām gāzt no troņa pašu Rīgas mēru Gundaru Bojāru.
Vīri, kas līdz šim sadzīvoja kā cimds ar roku, “sagājuši matos”. Skaidrs, ka ne jau morāles principu dēļ. Visam apakšā ir nauda, un pie tam liela, kura mums tikai sapņos rādās. Kāds pārbaudītājs varbūt kaut ko arī “izraks”, un mēs uzzināsim, kas un ko lielu projektu finansējumā nav varējis sadalīt.
Trešā lieta, kam aizvadītajā nedēļā pievērsu uzmanību, ir kārtējā Latviešu leģiona piemiņas diena. Kā “Ogres Ziņās” raksta kolēģe Līga Treznovska, “neērta lappuse mūsu vēsturē”. Tie, kas pie varas, ar katru gadu arvien vairāk izvairās no konkrētas valodas, kā zuši garā zālē izlocīdamies un izsprukdami no jebkuriem tīkliem. Ir taču ērtāk palikt malā, lai savas pārliecības dēļ nav jātaisnojas ne ārvalstu politiķiem, ne pašmāju vēstures nezinīšiem.
Skatos Rodrigo Rikarda pērn uzņemto dokumentālo filmu “Taisnība par latviešu leģionu” un domāju: cik ir to, kuri svētdien ieslēdza televizoru, lai to noskatītos? Vecākā paaudze varbūt, tikai ne jaunieši. Nebija jau arī nevienā televīzijas programmā anotācijas, par gadiem ilgi demonstrētajiem seriāliem — jā! Tās gan nedrīkst aizmirst nekad, citādi televīzijas vadība no sūdzībām neatkausies. Bet filmu, kura aizstātu veselu vēstures grāmatu, var arī neievērot.
Šis pavasaris ir pirmais, kad ap leģionāru piemiņas dienu nevirmo kaislības, neviens nav arestēts un apvainots. Tie, kas ļoti gribēja, pie Brīvības pieminekļa aizgāja, ziedus nolika, goda sardzē nostājās un pat leģionāru dziesmas padziedāja. Gaidāmais karš Irākā, kur patiesībā vienā frontes pusē ir Amerika, otrā — Krievija, visus tā pārņēmis, ka pat krievu žurnālistiem nav laika uzmanīt, ko īsti dara latviešu nacionālisti. Un viņi nedara neko nosodāmu — tikai atminas savējos, kuri nepārnāca, ar dzimtenes vārdu sirdī atdodami dzīvību par Latviju.
Kad pie Brīvības pieminekļa goda sardzē stāvēja jaunieši, pāri galvaspilsētai pārlidoja dzimtenē atgriezušos zosu kāsis. To bija pamanījis arī televīzijas operators. Latvijā pārnācis pavasaris. No tām tālajām mājām, kuru durvis ik gadu ar caurspīdīgu ledus atslēgu aizslēdz māmuļa ziema. Marts atkausē slēdzeni un izlaiž ārā visus, kuri gatavi doties pretī saulei un siltumam. Arī katru no mums.
