Cēsu rajona Veselavas pagasta zemnieku saimniecība “Podnieki” specializējas kažokzvēru šinšillu audzēšanā.
Cēsu rajona Veselavas pagasta zemnieku saimniecība “Podnieki” specializējas kažokzvēru šinšillu audzēšanā.
“Man iedeva rakstu no avīzes par šinšillām. Izlasīju, bet tad vēl nedomāju, ka arī mēs tās varētu audzēt. Līdz šim nodarbojāmies, kā jau lielākā daļa laucinieku, ar lopkopību, audzējām sivēnus, bet tā iznāca, ka veselība vairs neļauj darīt smagus darbus. Tad arī nolēmām — audzēsim šinšillas,” stāsta saimniece Valda Drozda.
Igauņi iecienījuši
Abi ar saimnieku Valdi aizbrauca uz Užavu apskatīties un arī mācīties, pēc redzētā nodomu vairs neatlika. Saimnieki sāka kārtot kredītu dzīvnieku iegādei. Diemžēl banka nedeva tik, cik bija iecerēts, jo uzskatīja, ka bizness riskants, Latvijā vēl nav populārs, un viņi tajā bankā bijuši pirmie, kuri ņem aizdevumu šinšillu audzēšanai.
“Igaunijā šinšillu audzēšana kļuvusi iecienīta. Audzētāji apvienojušies pat divās asociācijās, Latvijā asociācija top. Šos kažokzvērus daudzi audzē Kurzemes pusē, pirmās audzētavas ir arī Valmierā, Siguldā, Alūksnē. Dažs dzīvniekus tur pat Rīgas dzīvoklī,” stāsta saimnieks Valdis.
Dārgs kažoks
Speciālos būrus Drozdi atveda no Užavas, šinšillu mātītes — no Zviedrijas, bet tēviņu — no Užavas. Vienā saimē ir sešas mātītes un tēviņš. Audzēšanu sākt nav lēti, jo viens zilganpelēkais kažokzvērs maksā vairāk par 80 latiem, bet melnie pat simtu.
Šinšillas dzimtene ir Andu kalni Amerikā. Šo pundurtrusim līdzīgo grauzēju ar vāveres asti var pielīdzināt arī pelei. Viņu ādiņas ir vienas no visdārgākajām pasaulē. Atkarībā no kvalitātes par ādiņu var nopelnīt no 20 līdz 60 latiem. Nelielam kažokam vajag vismaz simt ādiņu.
Garšo rozīnes un rieksti
Šinšillu kopšana prasa maz darba. Dzīvnieki dzīvo būros, tie regulāri jātīra. Katrai mātītei ir savs būrītis, ap kaklu aplikts speciāls gredzens, tāpēc no būra ārā netiek, bet tēviņš var brīvi tekalēt pie visām saimes “dāmām”. Dienā vienam vajag 30 gramu barības. Granulēto barību saimnieki pērk no Dānijas. Vēl šinšillām garšo graudzāles, rozīnes, rieksti, saulespuķu sēklas, topinambūri. Zooveikalos nopērkamā barība dzīvniekiem nav piemērota, un šinšillas to arī neēd, tad jau labāk auzupārslas. Katram būrī ir ūdens, no caurulītes var padzerties. Šinšillas mazgājas traukā iebērtās smiltīs. Tās ved no Spānijas, jo Baltijas jūras smiltis neder, saķep kažokā. Dzīvniekiem būrī vienmēr ir arī kāds koka klucītis, ko pagrauzt.
“Šinšillām jānodrošina telpa, kurā nav caurvēja. Gaisa temperatūrai jābūt no 10 līdz 18 grādiem, ja ir zemāka, dzīvnieki var saslimt. Tā kā šinšillas ir nakts dzīvnieki, tumšās dienās telpā noteikti jādedzina gaisma, citādi viņi uzvedīsies pārāk aktīvi,” stāsta saimniece.
Ienaidnieks — stress
Viens no lielākajiem šo kažokzvēru ienaidniekiem ir stress. Tas ļoti būtiski ietekmē kažoka kvalitāti. Šinšillu drīkst turēt tikai aiz astes, ja kaut nejauši saspiež pūkaino, mīksto kažociņu, no tā var izkrist spalvas, un pārdodamās ādiņas kvalitāte vairs nav cerētā. Telpā, kur mitinās dzīvnieki, nedrīkst laist suņus un kaķus. Šinšillām gadā ir divi, trīs metieni, kuros dzimst no viena līdz pieciem mazuļiem. Mātītes ražo līdz piecu gadu vecumam. Dzīvnieku vidū nedrīkst būt tuvas radniecības, arī tā ietekmē ādiņas kvalitāti. Septiņus mēnešus vecus dzīvniekus kauj, lai iegūtu ādiņas. Kaut nav vienkārši, dzīvnieks, cik iespējams, jāpasargā no stresa.
Pensionāru vaļasprieks
“Mēs par šinšillām vēl zinām ļoti maz. Kur vien iespējams, mācāmies. Speciālās literatūras par viņu audzēšanu Latvijā tikpat kā nav. Ādiņas ģērēšanai vedīsim uz Igauniju, kaimiņi jau sākuši mācīties šūt kažokus. Mūsu iecere — pilna istaba ar šinšillām. Par kažokādu noietu nav jāuztraucas, jo pieprasījums ir liels, Latvijas audzētāji vēl maz var piedāvāt. Šinšillas nevar audzēt siltās zemēs, mūsu klimats tām ir piemērots. Salīdzinot ar darbu, kurš jāiegulda, lai izaudzētu sivēnus vai slauktu pienu, šinšillu audzēšana ir viegla. Citās valstīs šinšillas audzē pat pensionāri, tas ir viņu vaļasprieks,” stāsta Valda Drozda.
Pirms mēneša “Podnieku” saimnieki nopirka arī 12 fazānu. Tas saimniekošanas dažādošanai. Valdis saka — zemes diezgan, ierīkosim medību laukumu.
“Nevaram sēdēt, rokas klēpī salikuši. Kamēr veselība ļauj, gribas darboties. Ir arī iecere lielākā platībā iestādīt avenes,” nākotnes plānus atklāj saimnieks.
LAUKI NET
