No pagājušās trešdienas mūsmājās sākusies jauna kārtība — gavēņa laiks.
No pagājušās trešdienas mūsmājās sākusies jauna kārtība — gavēņa laiks. Lai es to neaizmirstu, pie virtuves durvīm izlikts pat liels plakāts. Man jau nekas nebūtu pretī, ja Izabella domātu dvēselisko gavēšanu, bet viņa to saprot tikai gastronomiski. Gavēnis viņai nozīmē dzīvi bez gaļas. Mans protests, ka gavēni parasti ietur kristieši, bet mēs uz baznīcu aizejam labi ja reizi gadā, netika uzklausīts. Nezinu, kā izturēšu 40 dienu, kad beidzas gavēnis, jo jau pa šo īso laiku man burkāni ar kāpostiem tā apriebušies, ka māc bažas, vai Lieldienas vispār sagaidīšu.
Mani visvairāk šokēja Izabellas rīcība vakar vakarā. Mēs istabā mierīgi skatījāmies televīziju, te pēkšņi viņa pazuda. Gaidu, gaidu — nav. Domāju, kaut kur pakritusi no bada. Gāju meklēt. Virtuvē tumsā saklausīju kaut kādu čabēšanu. Varat iedomāties, ko es tur ieraudzīju? Izabella sagatavojusi pilnu šķīvi desmaizēm un ēd, ka šņakst vien! Es iebļāvos: “Gavēnis taču!”.
Viņa, protams, to nenoliedza un laipni man paskaidroja, ka šodien gavējot pēc musulmaņu modes. Šīs ticības piekritēji gaļu neēdot tikai dienā, bet tumsā varot ēst, ko gribot. Kad arī es izteicu priekšlikumu pāriet šajā ticībā, Izabella noskaldīja kā ar cirvi: “Kādam taču ģimenē jābūt arī kristietim!”.
Indriķis
