Kādreizējie ogrēnieši Diāna un Ainārs Kadiši jau četrus gadus dzīvo Staburaga pagastā pašu atjaunotā mājā.
Kādreizējie ogrēnieši Diāna un Ainārs Kadiši jau četrus gadus dzīvo Staburaga pagastā pašu atjaunotā mājā. Viņu ģimenē aug četri dēli, un Ainārs uzskata, ka viņu ceļu vadījis Dievs.
Bērniem laukos labāk
Staburaga pagastā Kadišu ģimeni iepazinuši kā izpalīdzīgus un inteliģentus cilvēkus, kuri dzīvo mazliet savādāk nekā pārējie. Dara savu darbu, audzina bērnus un turas nedaudz nomaļus no dzīves burzmas. Diāna un Ainārs sarunai piekrīt ar norunu, ka runāsim, par ko gribēs viņi, paskaidrojot: “Mēs negribam radīt intrigu ap sevi. Mēs dzīvojam pēc Dieva vārda, nevis pakļaujamies ierobežojumiem. Mums nav vajadzīgas izklaides. Dzīvojam tā, kā gribam, un esam tādi, kādi vēlamies būt.” Mūsu saruna ievirzās par garīgiem jautājumiem, tikai mazliet pieskaroties sadzīviskajam.
Aināra mātei Secē piederējis zemes īpašums, bet Staburagā dzīvojusi vecāmāte. Tas noteicis izvēli, kad ģimene no Ogres nolēmusi pārcelties uz laukiem. “Bērniem te ir daudz labāk nekā pilsētā,” atzīst Ainārs. Kadišu ģimenē aug četri dēli — vecākajam ir septiņi gadi, viņš mācās Vīgantes pamatskolā, bet jaunākajam tikai daži mēneši. Visiem dēliem vārdi doti no Bībeles — Marks, Artūrs, Matejs un Dāvids.
Meklē dzīves jēgu
“Es jau no bērnības meklēju dzīves jēgu,” stāsta Ainārs. “Līdz 30 gadu vecumam abi ar Diānu bijām pavisam citi cilvēki. Vairākas reizes ieskatījos nāvei acīs, bet vienmēr Dievs mani paglāba. Tātad — biju viņa izredzētais. 32 gadu vecumā atklāju Kristu, manā sirdī kaut kas atsaucās, un tikai no šī laika dzīvi uzskatu par pilnvērtīgu.”
Diāna un Ainārs nav nevienā draudzē. Kad sākuši apmeklēt baznīcu, iegriezušies katoļu, Vasarsvētku un citās draudzēs, bet secinājuši, ka tās daudzās lietās ir pretrunā viena otrai. Nu Dievs ir viņu sirdīs. “Uz zemes skan tūkstošiem balsu, taču tikai viena ir īstā — Dieva balss,” saka Ainārs. “Ir tikai viena taisnība, un tā ir Dieva. Esmu ar mieru par to diskutēt ar jebkuru, lai viņš pierāda, ka man nav taisnība. Daudzreiz cilvēki piekrīt, tomēr tāpat turpina dzīvot pa vecam.”
Jaunais vīrietis atzīst, ka viņa dzīve visādā ziņā mainījusies. Arī ar bijušajiem draugiem maz kā kopēja. Aināram gan esot kāds draugs, kurš savulaik bijis ateists, bet tagad iet Dieva ceļu, un nu viņi ir vairāk nekā draugi, pat brāļi.
Meklējumu ceļus gājusi arī Diāna: “Man ir augstākā izglītība, savulaik dziedāju korī “Ave sol”. Esmu izbraukājusi puspasaules, bet pašas spēkiem sasniegtais nesniedz gandarījumu. Bija tāda sajūta, ka jāmeklē kas vairāk. Kopš esmu savu dzīvi ielikusi Dieva rokās, man ne par ko vairs nav jāuztraucas. Brīžos, kad esmu vāja, lūdzu Dievu.”
Dievam nepatīk remdenie
Ainārs uzskata, ka Kristus nevar iemiesoties cilvēkos, kuri sajaukuši Dieva vārdus. “Dievam ir nelabi no remdeniem ticīgajiem, kuri sauc sevi par ticīgiem, bet pēc Dieva likumiem nedzīvo. Ja cilvēks dvēselē ir auksts, viņam vēl ir cerība atgriezties,” skaidro vīrietis.
“Ticība paceļ cilvēku, Dievs dod spārnus. Tas ir apmēram tā: pagalmā starp vistām kašņājas ērglis, viņš ir apmierināts un domā, ka tā jābūt. Kad pāri lido ērgļu māte un viņš izdzird tās balsi, sirds atsaucas aicinājumam. Viņš nevar neatsaukties, jo ir taču ērglis! Citi brīnās — ko tev vajag, kur tu lidosi?
Cilvēki, kuri bauda pasaules labumus, uzskata mūs par jocīgiem. Dievs, radot cilvēku, neradīja viņu ar jumtu virs galvas. Dzīvi nedrīkst izšķiest fizisku vajadzību apmierināšanai. Protams, cilvēkam vajag ēst, apģērbties, bet mantkārība ir visa ļaunuma sakne.”
Kadišu ģimenei ir sava saimniecība, viņi nodarbojas ar lopkopību.
Zvaigznes debesīs, tātad — viss kārtībā
Kadišu ģimenes izvēlētais ceļš palīdzējis visu sakārtot un kļūt citādiem. Viņu vienīgais enkurs ir Dieva vārds. Diāna atzīst, ka viņa nekad nekrīt izmisumā. Šodien vai rīt — vienmēr tāda pati. “Varbūt es agrāk biju skaistāka, taču neko nenožēloju,” saka viņa. “Es nelietoju kosmētiku, nekrāsoju matus, tomēr dzīvoju saskaņā ar sevi.”
Šaubu brīžos Ainārs sievai saka — zvaigznes no debesīm nav nobirušas, tātad — viss kārtībā! No Diānas strāvo tāds savdabīgs vārdos netverams miers un labsirdība. Jau pēc dažiem pārmītajiem vārdiem secinu, ka viņa ir ļoti jauks cilvēks. Kā uzminējusi manas domas, Diāna bilst: “Es mainos, un tagad esmu pavisam citāda nekā līdz 30 gadu vecumam. Dievs man dod arvien labāku sapratni ar vīru, labu ģimeni. Ja laulības pamatā nav ticība Dievam, tā agri vai vēlu izjuks. Par to esmu pārliecinājusies arī pati.”
Ticību nemainītu
Vai šos uzskatus pieņem arī Kadišu ģimenes atvasītes? “Bērni veidojas mūsu klātbūtnē. Katru dienu runājam par Dievu, un viņi to dzird,” saka Diāna.
“To, kas mums tagad pieder, mēs nemainītu ne pret ko,” saka Diāna un Ainārs. “Nevar dzīvot ar svešām domām, viss jāliek pretī Dieva vārdam. Vai saskan? Ja nē, tas nav īstais.”
