Vēstures skolotāja garāžā sien sieru. Līdzīgi Somijā noticis ne ar vienu vien. Tas nav nekas nelegāls. Līdz tam somu lauciniekus “novedusi”… Eiropas Savienība.
Vēstures skolotāja garāžā sien sieru. Līdzīgi Somijā noticis ne ar vienu vien. Tas nav nekas nelegāls. Līdz tam somu lauciniekus “novedusi”… Eiropas Savienība.
Saimniecības bizness atžirgst garāžā
Braucot pa ceļu no Hāmelinnas uz Palkāni, šosejai iznāk šķērsot Heikilas ģimenes īpašumus. Tāpat kā kaimiņiem, viņu zeme no ezera krasta šauras strēmeles veidā stiepjas pāri ceļam, laukiem kilometrus četrus mežā iekšā. 20 hektāru zemes, 20 govju un 65 hektāri meža. Marka un Pirko Heikilas dzimta še saimniekojusi četrsimt gadu, bet kā 20 hektāru un 20 govju bija, tā arī pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir tikpat. Jo izplesties jau nav kur.
“Mums ir vismazākā piensaimniecība mūsu ciemā,” atzīst saimniece. “Vai, nē, otrā galā vēl vienam ir, šķiet, astoņpadsmit govju. Parasti piena fermās ir 40 līdz 50 govju. Pēc iestāšanās ES mums bija šoks: piena iepirkuma cena kritās par trešdaļu — no 3 somu markām litrā līdz divām (no 29 santīmiem līdz 19). Varat iedomāties, ko tas nozīmē uz gadā izslauktajiem 100 tūkstoš litriem? Steigšus bija jādomā, ko darīt, lai neizputētu. Toreiz mums bija viens algots strādnieks saimniecībā, es biju vēstures skolotāja augstskolā. Tagad ar govīm mans vīrs ņemas viens pats, bet es…”
Somu saimniece paraudāja par sūro dzīvi tieši tāpat, kā to darītu latviešu zemniece. Viņa precīzi nosauca piena iepirkuma cenu, bet… nenosauca piemaksas (arī tā sauktās Ziemeļu piemaksas), ko somu fermeri saņem par saražoto. Pēc Somijas Lauksaimniecības ministrijas datiem, 2001. gadā uz vienu piena litru ražotājs reāli saņēma 43,35 eiro centus (26 santīmus), tomēr tas nenoliedzami bija kritums salīdzinājumā ar pirms iestāšanās 1994. gadā saņemtajiem 55 centiem.
Ar ko sāka Heikilas ģimene? Saviem spēkiem nespējuši izdomāt risinājumu. Pieaicinājuši konsultantu no lauksaimniecības konsultāciju dienesta. Atraduši nišu lielā piena pārstrādes kombināta “Valio” sortimentā: siet somu tradicionālos sierus. Bet kur to gatavot? Pārtikas kvalitātes (tā kā mūsu Pārtikas un veterinārais dienests) inspektors izpētījis apstākļus saimniecībā un ieteicis pārbūvēt garāžu mājas galā.
Vai bija grūti pārkvalificēties? “Katram, kurš ražo pārtiku, ir jānoliek eksāmens ar 40 jautājumiem, uz kuriem nepareizi drīkst atbildēt četras reizes. Es noliku ar pirmo reizi,” stāsta jaunā sierdare.
Darina senču sieru
Tagad garāža ir balta flīzēta telpa ar spožiem nerūsējošā tērauda trumuļiem un īpatnēju grilaparātu, kur vienā stūrī mazs pieliekamais — saldētava. “Jā, mēs varējām saņemt 30% ES līdzfinansējumu “siera ceha” izbūvei garāžā un iekārtu iegādei, bet… Tas tik un tā mums bija par dārgu, ” kā atvainodamies nopūšas Pirko. “Mēs nopirkām lietotas iekārtas. Bet vēlāk — 1999. gadā — ES atbalstu mēs izmantojām vecās ēkas pārbūvei par viesu māju.”
Tā Pirko no rītiem devās uz universitāti mācīt studentiem Somijas vēsturi, bet pa vakariem darināja sieru. Sāka to piegādāt vietējam veikalam. Vasarā, kad Laitikalas ciema iedzīvotāju skaits dubultojas, piegādā atpūtniekiem tradicionālo somu maizes sieru.
“Nekad nedomāju, ka būšu siera meistare…” atzīst Pirko. Vai nožēlo? “Nē, man patīk darināt sieru. Tas ir pavisam cits gandarījums. Pabiju Šveicē, pamācījos tur, kā siet šveiciešu puscieto “Appenzel”, grieķu fetas un franču mīksto “brie” sierus. Tos gatavoju arī savā sierotavā. Bet visvairāk darinu savu senču sierus, kuru pagatavošanā man ir savi amata “knifi””, stāsta “jaunizceptā” siera meistare. Viņa atvadījusies no saviem universitātes kolēģiem un pilnībā pārgājusi uz siera darināšanu. Kas labāk?
Nekad nav brīvdienu
“Universitātē laba alga, garš atvaļinājums, katru vakaru varētu atbraukt mājās un neko nedarīt. Saimniecībā pēkšņi pasūtījumi, agri jāceļas, ātri jātaisa siers, lai vakarā tas būtu gatavs, un nekad nav brīvdienu. Bet… man patīk, ka uzreiz redzu rezultātu. Vīrs Markus rūpējas tikai par pienu, es — tikai par sieru. Viens gan ir skaidrs: tagad mūsu saimniecība nopelna vairāk nekā pirms iestāšanās ES, kaut gan govju tikpat un strādājam saimniecībā tikpat — divi. To devis siers.”
Biju liecinieks, kā privātās transporta firmas pārstāvis ar lielu furgonu atbrauca pakaļ pasūtītajiem 30 kilogramiem, lai vestu to uz “Stockmann” veikalu Helsinkos. Pavisam todien bija pasūtīts 70 kilogramu — pārējie domāti vietējiem veikaliem un “Finlandia” lielveikalam Tamperē.
Vēsture aizmirsta? “Esmu izpētījusi dzimtas vēsturi, un mūsu ražotie biezpiena sieri (ar olu) ir nosaukti dzimtas vārdos. Piemēram, Justīna, Hilda un citi,” lepojas Pirko. Viņai ir arī citas ieceres, kā savas viesu mājas atpūtniekus izvadāt pa tuvāko apkārtni, iepazīstinot ar tautas vēsturi.
Prece četrās stundās, peļņa dažās dienās
Tomēr vienu lietu nesapratu: vakarā pasūtījuma fakss, no rīta četrās stundās darināts siers, bet pēcpusdienā tam brauc pakaļ. Esmu noskatījies, kā vecāmāte no biezpiena pagatavo sieru, un nevarēju iedomāties, kā no piena četrās stundās var tikt līdz sieram.
Tas ir maizes siers, kurš pēc izskata mazliet līdzīgs ceptam pirmpienam un arī gatavots līdzīgi — uz plāts. Lai tiktu pie tāda, uzkarsētam pienam pievieno fermentu, kurš iegūts no govs kuņģa un savelk pienu kunkulī. Pēc nostāvēšanās to no virspuses mazliet piebrūnina pašas Pirko konstruētā grilaparātā un apmazgā baltvīnā. Tādu sieru gatavo tikai Somijā un vienā novadā Igaunijas ziemeļos.
Tam realizācijas termiņš ir 10 dienu, bet tas tiek ātri izpirkts, jo lielražošanā tādu sieru nav iespējams pagatavot. Tiklīdz siers lielveikalos beidzas, top nākamais pasūtījums daudziem somu zemniekiem, un mašīna pa labi iebrauktu maršrutu pa kilogramam savāc jauno sieru.
Nekur citur neatrodamā garša
“Maakuntien Parhaat” (“Unikāls produkts”) ir nacionālā preču zīme tikai Somijā vien ražotiem pārtikas produktiem, kuru mazajiem uzņēmumiem piešķir Lauku atbalsta centru asociācija. Tie var būt darināti pēc sentēvu receptes vai arī ar radošu mūsdienu akcentu, bet šo produktu izgatavotāju saimniecību ķēde ir tikpat kā ceļojumu karte pēc neparastības izslāpušiem pilsētniekiem.
Kā garšo siers? Man saimniece ieteica pamēģināt siltu. Ielika uz trim minūtēm mikroviļņu krāsnī un pasniedza karstu ar lāceņu ievārījumu. Siers čīkstēja zobos kā vecās mājas simtgadīgās durvis. Nesalīdzināms ar visiem agrāk garšotiem sieriem. Līdzīgāks pirmpienam, bet stingrāks un sāļāks. Arī pēc struktūras ir līdzīgs, tikai blīvāks. Īpatnēji saderēja ar saldo ievārījumu.
Palūdzu saimniecei iesvērt gabaliņu līdzi — saviem mājiniekiem jau garšu neizstāstīšu. Tā es uzzināju cenu — 9 eiro (gandrīz 5 lati) par kilogramu.
Sieram izdevās ne tikai apturēt saimniecības ienākumu lejupslīdi, bet tos pat palielināt. Tā bija Eiropas mācība Markum un Pirko — turpat saimniecībā uz vietas iemācīties pievienot vērtību pašu govs pienam.
