Iršēniete Lidija Slobodskaja šodien svin 50 gadu jubileju. Trīsdesmit no tiem pavadīti, ārstējot lielus un mazus Iršu pagasta ļaudis. Lidija ir feldšere, ģimenes ārstes palīdze.
Iršēniete Lidija Slobodskaja šodien svin 50 gadu jubileju. Trīsdesmit no tiem pavadīti, ārstējot lielus un mazus Iršu pagasta ļaudis. Lidija ir feldšere, ģimenes ārstes palīdze.
Kā liela ģimene
Bērnību pavadījusi Latgales pusē, Aglonā, Lidija Iršos nokļuva uzreiz pēc medicīnas skolas absolvēšanas 1974. gadā. Ienākusi svešā vietā, jauniete nelielo pagastiņu iemīlējusi, tā iemītnieki kļuvuši kā pašas ģimene.
— Iršos ir ļoti jauki. Krāšņa daba, miers un klusums, svaigs gaiss. Māte šad tad gan pārmet, ka no Aglonas aizbraucām, bet es nenožēloju. Te ir tik labi! — stāsta Lidija Slobodskaja. — Pa šiem gadiem izaugušas vairākas iršēniešu paaudzes. Tiem, kuri 1974. gadā bija bērni, nu jau pašiem savas atvases. Visus labi pazīstu, zinu katra kaites un nelaimes.
Feldšeri pat mežā atrod
Iršēnieši pie Lidijas nāk kā pie savējās. Ne tikai zālītes palūgt, bet arī dvēseli izārstēt. Arī tāpat vien par dzīvi parunāt, bēdas izsūdzēt. Tie, kuri paši nenāk, aicina feldšeri pie sevis.
— Nepagūstu, no pieņemšanas pārnākot, mēteli novilkt, kad jau zvana telefons. Kādam vajadzīga mana palīdzība, — stāsta Lidija Slobodskaja. — Pat mežā ogojot mani atrod. Nolieku ogu grozu un eju. Tāds mans darbs — citiem palīdzēt. Ne jau vienmēr vajag tieši medicīnisko palīdzību, citreiz pietiek ar labu vārdu. Vientuļa sieviņa man zvana un raud, ka ir dikti slima. Aizeju, aprunājos, un viņa jau jūtas labāk.
Brīvbrīži mazmeitu sabiedrībā
Lidija Slobodskaja nekad nevienam palīdzību neatsaka. Iet kaut nakts vidū vai atvaļinājumā. Tādēļ brīvā laika viņai maz, bet tas nekas — toties prieks par padarīto, gandarī slimnieku pateicības vārdi.
— Esmu tādu darbu izvēlējusies un daru ar prieku, citu nemaz negribu. Jau pierasts un šķiet, ka viss labi padodas, — tā Lidija Slobodskaja. — Retos brīvos brīžus aizvadu adot, grāmatas vai žurnālus lasot. Skatos arī televīziju. Bet ne seriālus, tie man nepatīk. Labāk izglītojošos raidījumus, ziņas. Tomēr vislielākais prieks, kad brīvo laiku izdodas pavadīt mazmeitu sabiedrībā. Viņas man divas, ļoti jaukas meitenes.
Bēdājas par nabadzību
Diendienā tiekoties ar cilvēkiem, Lidija Slobodskaja novērojusi, kā viņi gadu gaitā mainījušies. Agrāk bijuši priecīgāki, smaidīgāki, arī pie ārsta gājuši biežāk. Tagad ierodas tikai tad, kad slimība nopietna un paši galā netiek.
— Nav cilvēkiem naudiņas, nevar ārstu apmeklēt, zāles nopirkt. Grūti tā strādāt, apzinoties — cilvēks izmeklējumus nevar veikt un atsakās no veselības aprūpes, jo nav naudas, — saka Lidijas kundze.
Sieviešu dienā jubilāri piemirst
Lidijas Slobodskajas dzimšanas diena ir zīmīgā datumā — 8. martā. Kādreiz tad plaši svinēja Sieviešu dienu. Apbēra ziediem, mīlēja un lutināja. Vai Lidijai tika divas dāvanas — viena dzimšanas, otra Sieviešu dienā?
— Nu nē, vairāk sveica Sieviešu dienā, bet dzimšanas dienu piemirsa, — stāsta Lidija Slobodskaja. — Taču man šī diena vienmēr ir lieli svētki. Ne tikai kā dzimšanas vai Sieviešu diena, bet arī kā brīdis, kad sirdī sākas pavasaris. Ar sajūsmu veros pirmajos pavasara ziedos un plaukstošajos pūpolos, klausos pavasara vēstnešos putnos. Man pavasaris sākas tieši 8. martā!
Labākā dāvana — uzmanība
Savā dzīvē Lidija Slobodskaja saņēmusi dažādas dāvanas. Gan saimniecībā noderīgas lietas, gan skaistus nieciņus. Tomēr pati domā, ka labākā dāvana ir nevis par lielu naudu pirktā, bet gan tā, kura dota no visas sirds. Pat sirsnīgs smaids ir daudz labāka dāvana par kādu dārgu mantu, kura pasniegta tikai lielības dēļ.
— Man nevajag dārgu dāvanu, — teic jubilāre. — Galvenais, lai radi un draugi mani atceras un apciemo. Lai atceras, ka esmu!
