67 gadus vecā Staburaga pagasta iedzīvotāja Zenta Lasmane stāsta, ka viņai grāmatu lasīšana nav tikai vaļasprieks — viņa to sauc par apmātību jeb māniju.
67 gadus vecā Staburaga pagasta iedzīvotāja Zenta Lasmane stāsta, ka viņai grāmatu lasīšana nav tikai vaļasprieks — viņa to sauc par apmātību jeb māniju. Lasmanes kundze ir viena no retajām, kura grāmatas lasa nevis bibliotēkā, bet pērk.
Būtu laba vēsturniece
Zenta Lasmane atceras: “Bērnībā un jaunībā lasīju visu, kas vien bija pa rokai, jo grāmatu nebija tik daudz. Bieži vien lasāmviela neatbilda vecumam, taču tik un tā likās interesanta. Pirmie bija Kurta Mālera romāni. Tagad Zentas kundze labprāt lasa par ievērojamiem cilvēkiem. Daudz interesantu grāmatu no šīs sērijas savlaik ņemtas no bibliotēkas, kur tās norakstītas kā nederīga literatūra. Tās gan rakstītas atbilstoši padomju gadiem, taču šo to interesantu izlasīt var.
Zentas kundzes dzīvoklī grāmatu plauktos daudz arī mākslas grāmatu, izziņas literatūras un izdevumu par vēsturi. Viņa joko: “Vēsture mani ļoti interesē. Domāju, ja pirms 50 gadiem būtu izvēlējusies to studēt, kļūtu par labu šīs nozares speciālisti.”
Grāmatnīcā iegriežas vispirms
Sirmā staburadziete stāsta:
— Pirkt grāmatas ir liela greznība, taču, kamēr varu atļauties, tikmēr to daru. Esmu pensijā un strādāju. Man, vecam cilvēkam, jau neko daudz nevajag, tāpēc atliek nauda arī grāmatām. Kad esmu Aizkrauklē vai Jēkabpilī, grāmatu veikals bieži vien ir pirmais un vienīgais, kurā iegriežos.
Reiz Aizkraukles grāmatnīcā jau biju izvēlējusies vairākas grāmatas. Ar tām rokās staigāju pa veikalu un skatījos, ko vēl interesantu atradīšu. Skatoties uz mani, divas jaunas meitenes sacīja, cik ļoti viņām manis žēl, jo es, lūk, tērējot tādu naudu grāmatām. Viņas gan to nekad nedarītu. Gribu teikt, ka man viņu vēl vairāk žēl, jo ar tādu attieksmi nekad neiepazīs grāmatu lasīšanas burvību.
“Mana vecuma cilvēkiem lasīšana vienmēr būs modē, jo agrāk taču nebija ne radio, ne televīzijas, ne interneta, tikai grāmatas. Reiz ar to “saslimis”, tikt vaļā vairs nav iespējams. Žēl, ka jaunie tagad grāmatas nelasa. No maniem mazbērniem tikai vienai mazmeitai interesē grāmatas, tāpēc ir cerības, ka mana bibliotēka tomēr kādam būs vajadzīga,” saka lielā lasītāja.
Pasniedz dāvanu karti
— Aizraušanās ar grāmatām ir kā slimība. Liekas, kam man būtu vajadzīga grāmata par 70 pasaules brīnumiem? Bet nē, man tomēr vajag, un es to nopirkšu.
Radi un draugi manu vaļasprieku ievērojuši sen, tāpēc dāvina daudz grāmatu. Lai pašiem nebūtu jālauza galva, kādu grāmatu pirkt, pēdējos gados man pasniedz dāvanu karti grāmatnīcā, lai pati domāju, ko iegādāties.
Sapnis nokļūt Itālijā
Zenta Lasmane ne tikai pērk un lasa grāmatas. Viņa krāj arī avīžu izgriezumus par interesantiem cilvēkiem un notikumiem. Pāris albumu izveidoti no Gunāra Bērziņa karikatūrām ar Valda Artava pantiņiem. Viņai interesē ceļojumu apraksti, izgriezti no avīzēm, tie glabājas kastēs. Daudz savākto materiālu atdots Staburaga pagasta padomes priekšsēdētājai Ainai Ķīsei, kura esot tikpat liela grāmatu cienītāja. Varbūt kādam noderēs.
“Mans sapnis ir aizbraukt uz Itāliju. No “Staburaga” izgriezu ceļojuma aprakstu par šo valsti un nopirku arī grāmatu par Itāliju,” saka staburadziete.
Katram grāmatu lasītājam ir daži izdevumi, kuri vienmēr pa rokai, lai atkal un atkal pārlasītu. Zentas kundzei tā ir Sigrijas Unsetes “Kristīne, Lavransa meita” un Jāņa Akurātera “Kalpa zēna vasara”. “Veciem cilvēkiem vienmēr uz galda stāv baznīcas dziesmu grāmata, bet man šīs. Kad kļūst skumji, atveru tās zināmā vietā un pārlasu labākās nodaļas,” tā Zenta Lasmane.
