Zemnieku saimniecība “Āres” Aizkraukles pagastā ir viena no lielākajām un rentablākajām.
Zemnieku saimniecība “Āres” Aizkraukles pagastā ir viena no lielākajām un rentablākajām. Tās īpašnieki Anna un Harijs Baumgarteni ir gan piensaimnieki, gan cūkaudzētāji.
Lai arī saimniecība liela — 125 hektāri zemes, 57 slaucamas govis, ap pustūkstoša cūku, no tām 37 sivēnmātes, Baumgartenu ģimene ar visu tiek galā paši. Annai un Harijam palīdz dēla ģimene, abas meitas, lielākie mazbērni. Martā pasaulē nāks jau sestais Baumgartenu mazbērniņš. Domājot par nākotni, Annas kundze priecājas, ka ģimene kuplo.
— Zemnieks no savas zemes nekur nevar aiziet, tāpēc, lai labi saimniekotu, vajadzīga liela un draudzīga ģimene. Mums tāda ir, un mēs ar vīru droši varam strādāt, jo zinām, ka pēc mums kūtīs tāpat būs dzīvība un zeme ar krūmiem neaizaugs, — saka “Āru” saimniece.
Labību audzēt nav vērts
Lai arī zemes “Ārēs” daudz, tās pārsvarā ir ganības govīm un pļavas sienam.
Divus, trīs gadus Baumgarteni nedaudz nopelnīja ar upenēm un aronijām, jo viņiem ogulāji ir lielās platībās. Tomēr pēdējos gados ogām nebija noieta, tāpēc šis rūpals atstāts novārtā.
— Graudaugus nesējam, jo cūkām barību pērkam SIA “Mūsa” Bauskā. Tas tomēr ir izdevīgāk nekā graudus pašiem sēt, laukus mēslot, miglot, kult, kaltēt un malt.
Patlaban tonna cūku barības maksā 125 latus. Sakarā ar to, ka cūkgaļai ir maza iepirkuma cena, arī mēs to pārdodam mazāk nekā parasti. Gaļu vedam uz Aizkraukles tirgu, kur mums ierādīta slikta vieta, jo labākās aizņēmuši gaļas pārpircēji, — stāsta Annas kundze.
Lai kā arī būtu, Baumgarteni cer, ka cūkaudzētāju nedienas drīz beigsies un cūkgaļas iepirkuma cena atkal paaugstināsies.
Pārdod ap 180 tonnu piena
Kad 1994. gadā Baumgarteni dibināja zemnieku saimniecību “Āres”, viņi privatizēja fermu “Papardes”, kurā tobrīd bija 115 govju. Tagad govju uz pusi mazāk, un zem viena jumta ir arī cūkas. Tas neatbilst Eiropas Savienības prasībām, tāpēc Baumgarteni jau plāno, kā lielo kūti pārdalīt uz pusēm, lai cūkas būtu atsevišķi. Patlaban arī teliņi ir piesieti, bet pēc lopu labturības prasībām viņus siet nedrīkstēs.
Pienu Baumgarteni nodod Rīgas piena kombinātam tikai augstākajā šķirā. Nauda saņemta ar nelielu nokavēšanos — tikai par janvāri, bet tas “Āru” saimniekus neuztrauc, jo šis pārstrādes uzņēmums maksā samērā labi, ja vajadzība “spiež”, var piezvanīt un naudu dabūt arī laikus. Patlaban Baumgarteni par piena litru saņem 9,5 santīmus. Gadā viņi pārdod apmēram 180 tonnu augstvērtīga piena.
Gan raibaļas, gan brūnaļas
“Āru” govju piens reģistrēts Piena reģistrā, un saimnieki var būt mierīgi, jo viņu piena kvotas nav apdraudētas arī pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.
Vidējais izslaukums gadā ir lielāks par 4000 litru no govs, bet pienīgākās melnraibās holšteinietes dod pat līdz 7000 litru gadā. Pašmāju brūnajām izslaukumi ir mazāki, toties tauku saturs augstāks. Ganāmpulku uzmana pārraudze, un subsīdijas Baumgarteni saņem gan par slaucamajām govīm, gan sivēnmātēm. Kompensācijā par zaudējumiem karstā laika dēļ saņemti arī solītie 30 latu par govi.
Vai nav par grūtu?
Anna un Harijs ziemā no agra rīta līdz vēlam vakaram ir “Papardēs”. Atbrauc ar mašīnu, divreiz slauc govis, saņem jaundzimušos teliņus un sivēnus, visus baro, tīra kūti. Arī paši sev pusdienas gatavo atpūtas istabā.
— Vai nav par grūtu? — jautāju saimniecei.
— Citur strādāt nevaram iedomāties, un kur gan mūs pirmspensijas vecumā gaida. Es pati aizgāju pensijā priekšlaikus, un nu darbs kļuvis pat par vaļasprieku.
Priecājos, ka Latvijas zemnieki neatpaliek, piemēram, no vācu fermeriem. Esmu bijusi Vācijas laukos, arī mūsu fermā bija ciemiņi no Vitingenas Vācijā. Viņu fermas daudz neatšķiras no mūsējām, — uzskata Anna Baumgartena.
Ne jau tikai kūtī
Baumgarteni interesējas par visu, kas lauksaimniekiem jāzina. Viņi darbojas Zemnieku federācijā, Piensaimnieku asociācijā, bija arī sapulcē Bērzkrogā.
— Laukos kaimiņam kaimiņš jāatbalsta. Ja katrs ierausies savā čaulā kā bruņurupucis, mantu rausīs tikai sev un par citu neveiksmēm priecāsies, labi nebūs. Īpaši vienotiem mums jābūt, lai izcīnītu savu vietu Eiropas Savienībā, jo cita ceļa nav. Viegli nebūs, bet jādara viss iespējamais, lai saglabātu kvotas un izcīnītu lielākus maksājumus, — tā “Āru” saimniece Annas kundze.
