“Pilsētas vēl nebija, bet Daugavas iela jau iezīmējās,” spriež pļaviņieši. Daugavas iela visos laikos saukta likteņupes vārdā, varbūt tāpēc tā visspilgtāk atklāj pilsētas būtību un cieši saistīta ar daudzu pilsētnieku likteņiem.
“Pilsētas vēl nebija, bet Daugavas iela jau iezīmējās,” spriež pļaviņieši. Daugavas iela visos laikos saukta likteņupes vārdā, varbūt tāpēc tā visspilgtāk atklāj pilsētas būtību un cieši saistīta ar daudzu pilsētnieku likteņiem. Gadu ritējumā pārmaiņas piedzīvojusi pilsēta, tās cilvēki un nami, bet nemainīga ir Daugavas ielas iedzīvotāju pārliecība — šī ir skaistākā iela Daugavas krastā. Ne katram lemts no istabas loga Latvijas lielākās upes ūdeņos raudzīties un dzīvot ielā ar tik senu vēsturi.
Vispirms iela, tad pilsēta
Pļaviņās ir 62 ielas, vissenākā un visgarākā — Daugavas iela. Tai nosaukums dots saistībā ar vietu, jo iela stiepjas gar Daugavas krastu. Pilsētas iedzīvotāji lēš, ka Daugavas iela ir senāka nekā pati pilsēta. Pļaviņas būvēja uz Stukmaņu muižas zemes, un rosīguma artērija veidojās gar Daugavas krastu, vēršoties plašumā.
Ielai, kura ved cauri pilsētai, ir trīs daļas. Braucot no Rīgas puses, pilsētā ved Rīgas iela. Vietā, kur ceļš pietuvojas pašam Daugavas krastam, sākas Daugavas iela, kura stiepjas 6810 metru garumā. Iebraucot senākajā pilsētas daļā — Gostiņos, sākas Lielā iela. Pļaviņu domes zemes komisijas priekšsēdētāja Līga Rudzīte stāsta, ka 2001. gada nogalē 12 pilsētas ielām doti jauni nosaukumi, bet jaunākā pilsētas iela — Dolomītu — izveidota tikai pirms dažiem mēnešiem. Gadu gaitā dažām ielām nosaukumi mainīti, sevišķi Atmodas laikā, kad ielas pārdēvētas vēsturiskajos vārdos.
Neatkarīgās Latvijas laikā 1935. gadā Daugavas iela nobruģēta, tolaik abpus tai bija grāvji.
Koncentrācijas nometne stikla fabrikā
Ar Pļaviņu vēstures pētniecību cieši saistīts Artūrs Grīvnieks. Pļaviņās viņš nonācis 1945. gadā, kad vidusskolā sācis strādāt par skolotāju. Pensionētais skolotājs atceras gadu skaitļus, notikumus un norises. Ilgus gadus viņš nodzīvojis Daugavas ielā, tādēļ daudz var pastāstīt gan par tās senāko, gan ne tik tālo vēsturi.
Daudzām ēkām, kuras aizvien slejas Daugavas ielā, ir sena vēsture. Kad pēc 1917. gada apvērsuma pie varas nāca lielinieki, Daugavas krastā, bijušās stikla fabrikas korpusos, viņi saviem pretiniekiem ierīkoja koncentrācijas nometni. Lai ieslodzītie neaizbēgtu, ēku apjoza ar augstu dzeloņdrāšu žogu, iedzīvotāji to bija iesaukuši par “zvērudārzu”. Iespēja tur nokļūt bija katram, bet izkļūt ārā dzīvam — tikai retajam. Ja kādu arī izlaida, drīz viņš mira no tīfa. Tagad ēkā darbojas vidusskola. Koktirgotāja Cielava mājā bija iekārtota Pļaviņās pirmā slimnīca. Laikā no 1919. līdz 1923. gadam tur ārstēja karavīrus un tos, kuri “zvērudārzā” bija saslimuši ar tīfu. Ēku Daugavas ielā aizvien var pazīt pēc savdabīgajiem tornīšiem tās jumta korē.
Blakus izglītība un kultūra
Daugavas iela gadu gaitā saglabājusi kultūras un izglītības ielas statusu. Te darbojas trīs izglītības iestādes — ģimnāzija, vidusskola, mūzikas skola. No 1926. līdz 1931. gadam pēc arhitekta Čuibes projekta uzcelta Kultūras biedrības ēka, kurā 1952. gadā iekārtots tagadējais kultūras nams. Ēka būvēta no vietējiem materiāliem — ķieģeļiem, dolomīta un granīta.
Apmēram pusgadsimtu tajā darbojas arī bibliotēka. Kādu laiku, kamēr telpas remontēja, bibliotēka gan bija citviet. “Esam visaugstākajā un gaišākajā vietā Daugavas ielā, tāpēc arī lasītāji nereti bibliotēku dēvē par Gaismas pili,” stāsta Pļaviņu bibliotēkas vadītāja Ināra Osīte. “Allaž jūsmojam par skaisto skatu, kāds no bibliotēkas loga paveras uz Daugavu. Sevišķi jauki ir pavasaros, kad viss plaukst un zaļo.”
“Daugava vieš mieru, mums no tās briesmas nedraud,” spriež bibliotēkas darbinieces. “Visām Pļaviņām jābūt applūdušām, tikai tad mēs grimsim. Bijuši gadījumi, kad saņemts rīkojums glābt grāmatas no zemākajiem plauktiem, tomēr plūdos bibliotēka nekad nav cietusi. Spridzinot ledu, gan izbiruši ēkas logi, bet citādu zaudējumu nav bijis.”
Atstāta bez savas sirds
Kultūras nama apkaime savulaik bijusi Daugavas ielas sirds. Pirms Pļaviņu HES izbūves te slējās daudzstāvu ēkas, darbojās pienotava, tējnīca, beķereja. Daudziem ne tik veciem pļaviņiešiem pilsēta toreiz šķita pilsētnieciskāka. “Māte iedeva kapeiciņas, un es skrēju uz beķereju pēc smalkmaizītēm,” atceras Ruta Lejiņa. “Daugavas iela tad bija pilsētas centrs, un mēs jutāmies kā īsti pilsētas bērni. Upes krasts bija vairāk apdzīvots, bija tāda vienkopus sajūta.”
Rutas kundze Daugavas ielā ne tikai dzīvo no vecākiem mantotā mājā, bet arī strādā. “Uz darbu allaž eju pa Daugavas ielu, kaut varētu iet arī pa Raiņa ielu,” saka viņa. “Citu ielu nevaru pieņemt, jo manējā ir visskaistākā.”
Uz balli brien pār Daugavu
Ēkas pašā Daugavas krastā nojauca, hidroelektrostaciju ceļot. Saimnieki saņēma kompensāciju un uzcēla jaunu māju citviet. It kā daži soļi šurp vai turp nav tik būtiski, bet pilsētiņa maza, un daudzi iedzīvotāji uzskata, ka tolaik Daugavas iela izpostīta. “Tomēr tā aizvien ir mūsu iela,” saka viņi.
Taigas kundze, kura vēl joprojām dzīvo Daugavas ielā, atceras laiku, kad iepretim kultūras namam kājām varēja šķērsot Daugavu: “Pretī bija Līkummuižas estrāde (tagad Daugavas estrāde Sēlpilī — aut.), kur notika skaistas zaļumballes. Puiši pasniedza roku un, lecot no akmens uz akmeni, teju vai sausām kājām varēja tikt otrā krastā.”
Parks upes krastmalā
Daugavas iela apdzīvotības ziņā pletusies garumā gar upes krastu. Tās sākumu iezīmē “Retrobārs”, bet tā nav vienīgā kafejnīca šajā ielā. Šobrīd sešu kilometru garumā ielā atvērts apmēram desmit veikalu. Te ir arī frizētava un aptieka. Poliklīnika un slimnīca nu jau slēgtas.
Daugavas ielas beigās pie Zviedru skanstīm plešas Draudzības parks. Jau Ulmaņlaikos šī vieta dēvēta par parku, bet apzināti kopt un veidot to sāka sešdesmitajos gados. No septiņdesmitajiem līdz deviņdesmito gadu sākumam ainavu parka iekārtošanu vadīja Artūrs Grīvnieks.
Palīdz celt māte
Ar senāko ielu Pļaviņās saistīti arī cilvēku likteņi. Īpaši to, kuri visu mūžu te dzīvojuši. Pļaviņietes Veltas Staprēnas tēvs bijis “Siljuču” (netālu no “Jaujām”) saimnieka dēls. Kādu laiku viņš strādājis Rīgā, bet tad izveidojis savu ģimeni un pārnācis uz Pļaviņām.
Pirmā dzīvesvieta mazajai Veltai bija Daugavas ielā. “Vecāki gribēja pirkt māju aiz vidusskolas, bet tad pieprasīja zemesgabalu un sāka celt paši savu māju ielā, kurā dzīvojām,” stāsta Veltas kundze. “Tolaik Daugavas ielas galā uz Gostiņu pusi bija tikai dažas mājas. Ēka celta kā guļbūve, vēlāk gan tā apmūrēta, tomēr vēl tagad bēniņos var redzēt, cik labi baļķi saglabājušies. Mūsu senči bijuši izcili meistari un pratuši izvēlēties īsto koku ciršanas laiku.
Daudz darba mājas celtniecībā ieguldīja arī māte. Viņa aizdrīvēja ar sūnām baļķu starpas, veda smiltis. Man bija pieci gadi, kad 1927. gadā ienācām jaunajā mājā. Tā īsti nebija pabeigta. Atceros, ka viena istaba nebija apdzīvota, tajā glabājās kartupeļi, jo pagraba mums vēl nebija.
Važonis — vienīgā satiksme
Daugavas iela savienoja Pļaviņas ar Gostiņiem, kur pārsvarā dzīvoja ebreji. Satiksmi Daugavas ielā uzturēja Mendelis, kurš arī bija ebreju izcelsmes. Viņš bija važonis un neskaitāmas reizes dienā savā zirdziņa pajūgā mēroja ceļu no Gostiņiem uz Pļaviņām, vadājot tautiešus uz vilcienu un atpakaļ.
Mūsu māja ir pašā ielas malā, putekļi allaž sagādāja problēmas, lai gan mašīnas tolaik bija retums. Vienam bodniekam bija traktors, citam — kravas automašīna, arī zirgu bija maz. Ielu noasfaltēja tikai 50. gados.”
Bērzu “nopļauj” lodes
Kara laikā, tuvojoties frontei, ģimene māju uz laiku pameta. Atgriežoties, saimniekiem par lielu prieku, māja nebija cietusi, vien pie tās augošais bērzs ložu “nopļauts”.
Vienīgā meita no tēva mantoja māju, kurā rit jau astotais gadu desmits. Tagad gar mājas logu ik minūti joņo mašīnas, bet saimniece bilst, ka tas sevišķi netraucējot — jau pierasts. “Gadu gaitā šo Daugavas ielas galu pārmaiņas maz skārušas, vien mājas rindojušās cieši viena pie otras,” saka Veltas kundze. “Es, šķiet, esmu Daugavas ielas iedzimtā, jo nekad neesmu varējusi to pamest. Strādājot aptiekā, man piedāvāja darbu Daudzevā. Māte teica — es no šīs mājas prom neiešu! Arī es nevarēju aiziet.”
“Prezident, man slāpst!”
Veltas kundze gaišām domām atceras Ulmaņlaikus: “Arī pie savas mājas 1934. gadā izkāru karogu par godu prezidentam Ulmanim, jo tad nāca īstie gaišie laiki.”
Pa Daugavas ielu reiz gājis arī Kārlis Ulmanis, viesojoties Pļaviņu vidusskolā. Izbraucot no pilsētas, Uļumuižā (aiz tagadējā grants karjera) prezidents izkāpis no mašīnas un sastapis tur kādu attālu Veltas kundzes radinieku. Vīrs šad tad iedzēris ko stiprāku. Arī tikšanās reizē, šķiet, bijis ne sevišķi skaidrā prātā. Ieraudzījis Ulmani, viņš devies klāt un īsi klāstījis savu bēdu: “Prezident, man slāpst!”. Valstsvīrs meklējis naudasmaku un sniedzis latu, lai nu vīrs remdē slāpes. Tad nācies skaidrot, ka bēda daudz dziļāka — viņa mājās pašā Daugavas krastā neesot ūdens, jo dziļurbums akai jādobj klintī. “Ulmanis allaž brauca bez apsardzes, runāja ar tautu, viņam nebija bail,” spriež Veltas kundze. “Vēl šodien bieži atceros Ulmaņa teikto — ja tev nav ko sacīt, tad labāk ciet klusu! Tas attiecināms arī uz mūsdienām, jo nespēju noklausīties, kā šobrīd galvenā tēma ir valdības lamāšana. Man simpātiski jaunie laiki, ceru, ka tie būs gaiši un sagaidīsim tos arī savā Daugavas ielā.”
Māja ganībās
Martas Endzeles ģimenē liktenis iezīmējis traģiskus pavērsienus, un visas atmiņas — gan labās, gan sliktās — saistītas ar ielu Daugavas krastā. Lai gan dzimusi Pārdaugavā 1914. gadā, te pavadīti 86 viņas mūža gadi.
Martas māte Anna Pāvuliņa dzimusi Pļaviņās, Bebrulejas ciemā. Vietā, kur agrāk Daugavas ielā pletās ganības, viņa viena no pirmajām uzcēlusi savu māju. Kara laikā tā nodegusi, tad atjaunota. Arī mazajai Martai nācies iet ganos, lai pelnītu baļķus topošajai mājai.
Vajā nelaimes
Pāvuliņu ģimeni, kurā auga seši bērni, cita pēc citas piemeklēja daudzas nelaimes. “Tēvs saslima ar tuberkulozi un 38 gadu vecumā nomira,” atceras Martas kundze. “Agri pavadījām smiltainē arī tikko piecu un četru gadu vecumu sasniegušās māsas. Jaunākais brālītis nomira zīdaiņa vecumā. Mātei bijis daudz jāpārdzīvo un uz saviem pleciem jāvelk dzīves smagums. Viņa viena tika galā ar mājas celtniecību. Daudzus gadus strādāja slimnīcā, turēja gotiņu, lai varētu pabarot mūs, trīs bērnus.
Mātei arī mūža nogalē vajadzēja piedzīvot sāpīgus brīžus. Savu māju viņa dāvināja dēlam, viņš noslīka, un vedekla izdzina vīramāti no mājām. Līdz mūža beigām māte atcerējās, kā, stāvot uz viņas mājas sliekšņa mīļajā Daugavas ielā, vedekla izkliedza naida pilnus vārdus: “Lasies prom, vecā lupata, tev te nekas nepieder!”. Pēdējos mūža gadus viņa dzīvoja pie manis, mira 104 gadu vecumā.”
Appludina pat kapsētu
Marta apprecējusies ar puisi no Liepkalnes puses (netālu no Ērgļiem), un tepat Daugavas ielā viņi uzcēluši savu māju. Izaudzināti divi dēli, viens nu aizprecējies uz Vāciju, otrs dzīvo un strādā Pļaviņās.
88 gadus vecā kundze labprāt pārcilā seno dienu atmiņas: “Pašā Daugavas krastā bija mājas, pat maiznīca un vīna darītava Pļaviņās bija. Kaut kas mainījās saistībā ar hidroelektrostacijas celtniecību, bet mūsu ielas galu pārmaiņas neskāra. Bebrulejā bija kapi, kurus bija plānots appludināt. Tuviniekiem atļāva izrakt un pārbedīt savējos. Cilvēki to darīja, arī mēs savu mīļo mirstīgās atliekas pārbedījām. Daudzas kapu kopas gan palika zem ūdens, un Daugava kļuva par mirušo mūža mājām.”
Vecīšus neviens neievēro
Laiks daudz asaru un prieka aiznesis, veicis savas izmaiņas vietējo likteņos. “Kādreiz cilvēki Daugavas ielā bija draudzīgāki, bet varbūt tā šķiet tādēļ, ka spēka gadi aiz muguras,” saka Martas kundze. “Jaunībā nekas neliekas par tālu vai par grūtu, braucām uz dziesmu svētkiem Koknesē, uz teātri. Tagad mūs, vecīšus, neviens vairs neievēro, pašiem ar visu jātiek galā.”
Aiz loga joņo mašīnas, asfalts bedrains, un ik troksnis atbalsojas istabā. Laikam Daugavas ielā mieru vairs neatrast.
