— Tu, dēls, atved kādu kilogramu zušu, izžāvēsim. Būs ko ciemiņiem galdā likt, — tā pirms savas jubilejas tēvs zvanīja Jānim uz Rīgu.
— Tu, dēls, atved kādu kilogramu zušu, izžāvēsim. Būs ko ciemiņiem galdā likt, — tā pirms savas jubilejas tēvs zvanīja Jānim uz Rīgu.
Todien gan lekcijas ieilga, bet Jānis tomēr pa galvu, pa kaklu paspēja aizskriet uz tirgu, nopirkt divus kilogramus zušu un pēdējā brīdī ielēkt autobusā. Jau pēc mirkļa viņš bija iesnaudies dziļā miegā. Kad autobuss sāka nejēdzīgi grabēt, bez vārdiem bija skaidrs — beidzies asfalts, un sācies zemes ceļš. Puisis pussnaudā pavēra acis un nedaudz satrūkās — viņa tīkliņš kustējās. Pēc brīža izspraucās arī čūskai līdzīga galva, ko Jānis steidzīgi centās iesprostot atpakaļ tīkliņā. Izrādās, tirgū pirktie zuši bija atžirguši.
Te pēkšņi autobusa aizmugurē atskanēja spalgs sievietes brēciens: “Mīlīši, glābjas, kurš var! Čūska autobusā!”. Bļāvēja kā cirka māksliniece aši uzlēca uz sēdekļa. Nu arī citi pasažieri sāka lūkoties zem krēsliem. — Te taču ir daudz čūsku! — atskanēja no priekšējā sēdekļa. Autobusā sākās panika. Tikai tad Jānis aptvēra, ka viņa zuši devušies brīvsolī.
Kad pārpratums noskaidrojās, sākās pats interesantākais — zušu tvarstīšana. Tajā piedalījās tikai drosmīgākie pasažieri. Tas gan nebija viegli izdarāms — praksē apstiprinājās, ka salīdzinājums “glums kā zutis” atbilst patiesībai.
