Aija, Anta un Rita mātes nāvi uzņēma samērā mierīgi, jo pēdējos trīs gadus deviņdesmitgadīgā večiņa pavadīja tikai gultā.
Aija, Anta un Rita mātes nāvi uzņēma samērā mierīgi, jo pēdējos trīs gadus deviņdesmitgadīgā večiņa pavadīja tikai gultā. Visas māsas bija jau pensijā, un katra dzīvoja savā Latvijas nostūrī.
Māte mita pie vecākās meitas Aijas. Nezin vai viņai jel kādreiz prātā ienāca, kāds skandāls uzplaiksnīs māsu vidū, organizējot bēru ceremoniju. Klupšanas akmens izrādījās izvadītājs. Aija domāja, ka jāaicina katoļu mācītājs, jo savulaik lielos svētkos māte pāris reižu bijusi katoļu baznīcā. Anta gribēja aicināt luterāņu mācītāju, jo bija dzirdējusi, cik viņš skaisti runājis kādās bērēs.
Savukārt jaunākā māsa Rita piedāvāja noorganizēt izvadīšanu ar “Jaunās paaudzes” mācītāju, uzaicinot arī duci draudzes locekļu.
— Nu nē, tas nu gan nenotiks! Tikai pār mūsu līķi, — Ritai uz Rīgu šādu ziņu sūtīja abu māsu steigā izveidotā koalīcija.
Beidzās viss bez asinsizliešanas. Pēdējā gaitā māti izvadīja kāda pensionēta skolotāja — tā teikt, bez dievvārda.
