Kad izlasīju 25. janvāra laikrakstā “Staburags” publikāciju “Jautriem stāstiem pilna diena”, gribējās iesaukties: “Savā acī baļķi neredz!”.
Kad izlasīju 25. janvāra laikrakstā “Staburags” publikāciju “Jautriem stāstiem pilna diena”, gribējās iesaukties: “Savā acī baļķi neredz!”.
Rakstā ir teikums: “Daugavu zvejnieki ar tīkliem izkāš tukšu, ar katru gadu zivju paliek arvien mazāk — teic makšķernieki.”
Zvejai ar tīkliem ir sezonas raksturs, bet tīklam noteikts acs lielums. Mazās zivis iet tīklam cauri. “Tīkliniekus” kontrolē inspekcija un bez žēlastības velk ārā maluzvejnieku rīkus.
Makšķernieks zvejo visu gadu. Priecājas, ka ziemā “pieskalda” pilnu kasti zivīm. Lielākais breksis (plaudis) visbiežāk ir plaukstas lielumā. Pēc pāris gadiem tāds turētos arī tīkla acī, bet viņš jau ir uz pannas, ja pārāk sīks — kaķim. Teiksiet — ievēro noteiktos mērus? Tas izraisa smaidu. Neticiet? Paskatieties savā vai citu makšķernieku kastītē! Ja ļautu šīm zivīm izaugt, arī makšķernieki beidzot saprastu, kurš īstenībā “izkāš” upi. Saskaitiet cik “tīklinieku” un cik makšķernieku uz Daugavas. Parēķiniet!
