Aneļa Gabrāne no Daudzevas “Alejām” trešdien svinēja septiņdesmit gadu jubileju. Māmuļu sveica trīs bērni un astoņi mazbērni, veltot mīļus vārdus un dāvājot gaišus prieka mirkļus.
Aneļa Gabrāne no Daudzevas “Alejām” trešdien svinēja septiņdesmit gadu jubileju. Māmuļu sveica trīs bērni un astoņi mazbērni, veltot mīļus vārdus un dāvājot gaišus prieka mirkļus.
No ausmas līdz rietam
Aneļa Gabrāne visu mūžu dzīvojusi un strādājusi laukos. Mācījusies Malnavas sovhoztehnikumā, ilgus gadus strādājusi par galveno agronomi dažādos kolhozos. Pēdējie piecpadsmit darbgadu aizvadīti Zalves pagasta bijušajā Oškalna kolhozā.
— Rudzu laukā sauli uzlecam sagaidīju, turpat to arī norietam pavadīju, — stāsta Aneļa Gabrāne. — Ļoti mīlu dabu un dzīvi bez tās nespēju iedomāties. Man svarīgs katrs bites dūciens, katrs skudras skrējiens. Īpaši patīk pēc lietus pastaigāties un ieelpot svaigo gaisu.
Dzīvoklī (“Alejas” ir daudzdzīvokļu māja) Aneļai Gabrānei saikne ar dabu gan zūdot. Tad sievietei kļūst skumji, taču viņa skumjas kliedē, audzējot puķes.
Dieva dāvana kopš bērnības
Aneļai Gabrānei dzīvot vienmēr līdzējusi kultūra, sevišķi dejas. Jau tehnikumā mācoties, viņa vadījusi vairākus tautisko deju kolektīvus, vēlāk dziedājusi ansamblī, darbojusies dramatiskajā kopā.
— Negribu lielīties, bet pie manis pēc deju apdarēm brauca pat no Melngaiļa tautas mākslas centra, — stāsta Aneļa Gabrāne. — Nekur neesmu dejotprasmi mācījusies, tā ir Dieva dota dāvana. Jau no agras bērnības man patīk dejot.
Viss apkārt dzīvs
Visu, ko Aneļa Gabrāne veic, viņa dara ar sirdi un dvēseli. Gan savulaik sievas un vīrus dejot mācījusi, gan kolhoza labības laukā gājusi, gan tagad, mazbērnus audzinot.
— Katrs darbs jādara ar gaišām domām, tad labi sokas, — saka daudzeviete. — Jāatceras, ka viss mums apkārt ir dzīvs. Īpaši daba, ko cilvēki piesārņo un nemīl. Pavērojiet labības laukus rudenī un par to pārliecināsieties! Tiklīdz laukam tuvojas kombaini, zeltainās vārpas noliecas un “raud”. Pati esmu redzējusi.
Arī vecumdienās Aneļa Gabrāne bieži vēro dabu. Kā zied pļavu puķes, kā kokiem raisās pumpuri. Novērojumiem labākais laiks esot, vadājot gotiņu uz ganībām. Brūnaļu gan neesot izdevīgi turēt.
— Veikalā var nopirkt lētāk, — stāsta Aneļa Gabrāne. — Govi vēl turu tikai tādēļ, lai mazbērniem būtu svaigs pieniņš.
Mediķe vai lauksaimniece
Jaunībā Aneļa Gabrāne gandrīz kļuvusi par ārsti. Tēvabrālis bijis slavens mediķis Pēterburgā, viņš gribējis, lai arī Aneļa mācās. Turpretī otrs tēvabrālis — agronoms — vilinājis meiteni savā profesijā.
— Nespēju noraudzīties cilvēku ciešanās, un dabas mīlestība guva virsroku, — saka Aneļa Gabrāne. — Kļuvu par agronomi. Strādāju dažādos kolhozos, līdz 1977. gadā nonācu šaipusē. Pastrādāju Daudzevā, tad Oškalnā. Nu atkal dzīvoju Daudzevā. Tepat bērni, mazbērni.
Daudzevā Aneļai Gabrānei patīk. Vienīgi cilvēki varētu būt draudzīgāki.
— Man netīk, ka pagasta ļaudis viens otru aprunā un ir skaudīgi, — stāsta pensionāre.
Vīrus sakauj svilpodama
Jaunībā Aneļa Gabrāne bijusi aktīva dambretes spēlētāja. Piedalījusies turnīros, no kuriem vienmēr atgriezusies ar izcīnītām godalgām.
— Kaut speciāli netrenējos, sacensībās uzveicu vīrus. Viņiem aiz brīnumiem mute palika vaļā, — stāsta Aneļa Gabrāne. — Reiz laikrakstā “Cīņa” pat bija raksts “Domādams neizdomāsi, kā Gabrāni apspēlēt”.
Vārdadienas kalendārā nav
Jubilārei dzīvē jāiztiek tikai ar dzimšanas dienas svinībām, jo vārda Aneļa kalendārā nav. Tomēr sveicēji vārdadienā vienmēr ir, jo Aneļu sauc gan par Anniņu, gan Nelliju.
— Nāku no Latgales puses, un tur šis vārds nebija nekas neparasts, — stāsta Aneļa Gabrāne. — Citviet nebija dzirdēts, tādēļ mani vienmēr saukuši savādāk. Skolā par Nelliju, darbā par Anniņu. Arī vārdadienā mani sveica kā Anniņu.
