Šī gada 1. janvārī stājās spēkā likums par zvērinātiem tiesu izpildītājiem.
Šī gada 1. janvārī stājās spēkā likums par zvērinātiem tiesu izpildītājiem.
Tas paredz, ka tiesu izpildītāji vairs nav Tieslietu ministrijas darbinieki, bet gan brīvas juridiskas profesijas pārstāvji, tāpat kā zvērināti notāri vai advokāti. Aizkraukles rajonā strādā divas zvērinātas tiesu izpildītājas — Ligita Gulbe un Dzintra Hauka.
Labprātīgi neatdod
Latvija sadalīta vairāk nekā 100 iecirkņos, katrā strādā viens tiesu izpildītājs. Aizkraukles rajons ietilpst divos iecirkņos.
Lai kļūtu par zvērinātu tiesu izpildītāju, jābūt vismaz 25 gadus vecam, ar augstāko juridisko izglītību un pieredzi šajā darbā. Gan Ligita Gulbe, gan Dzintra Hauka tiesu izpildītāju kantorī arī strādājušas jau pirms šīm izmaiņām. Gulbes kundzes darba pieredze šajā amatā ir astoņi gadi. Viņa atzīst, ka darbs ir smags un sarežģīts, tāpēc jaunie juristi to izvēlas nelabprāt. Sākumā tas varbūt liekas ļoti vienkārši, taču, pastrādājot ilgāk, jaunie speciālisti no šī darba tomēr aiziet. Bieži tiesu izpildītāju darbā pat negribot rodas konflikti ar cilvēkiem, jo neviens nevēlas labprātīgi atdot savu mantu.
Par katru darbību jāmaksā
Tiesu izpildītāju darbavietas iekārtotas turpat, kur bija — Aizkrauklē, Lāčplēša ielā 4, tikai gaiteņa pretējā pusē. Apmeklētājus pieņem otrdienās no pulksten 8.30 līdz 12. Vienots pieņemamais laiks noteikts visiem Latvijas tiesu izpildītājiem.
Tiesu izpildītāju darba specifika nemainās, viņi tāpat izpilda tiesu spriedumus vai citu institūciju nolēmumus par piedziņu (70 procentos gadījumu tie ir valsts labā), par prasību nodrošinājumu, izlikšanu no telpām, par saistību piespiedu izpildi. Tiesu izpildītāji nodarbojas ar mantu konfiskāciju un izsoli un citām likumā noteiktajām darbībām. Vienīgi tagad par visām šīm darbībām jāmaksā.
Jau iesniedzot izpildei izpildrakstu, jāmaksā valsts nodeva — Ls 1. Par vienkāršām tiesu izpildītāja darbībām, piemēram, priekšlikuma par labprātīgu parādu nomaksu uzrakstīšanu un nosūtīšanu vai rīkojuma nosūtīšanu darbavietai par parāda ieturēšanu no algas jāmaksā Ls 3,50. Par mantas apķīlāšanu takse ir no Ls 17,30 līdz Ls 63. Par izsoli jāmaksā Ls 31,50, par izlikšanu no telpām — Ls 63.
Jārēķina un jāvada
Sākotnēji visus izdevumus sedz piedzinējs, taču, kad izpildu darbības pabeigtas, samaksāto summu viņam atlīdzina parādnieks, ja vien no viņa ir ko paņemt. Nākotnē plānots gadījumos, kad piedziņa nav iespējama, tiesu izpildītāja darbu apmaksāt no valsts budžeta. No valsts nodevas un sprieduma izpildes izdevumu samaksas atbrīvoti uzturlīdzekļu saņēmēji.
Pagaidām tiesu izpildītājas strādā vienas. Ligita Gulbe stāsta: “Strādājam tikai nedēļu, tāpēc nezinām, cik varēsim nopelnīt un vai varēsim atļauties algot palīgu vai sekretāri. Saskaņā ar jauno likumu mums ne tikai jāpilda savi pienākumi, bet arī jāorganizē biroja darbs. Tam nauda jānopelna pašām. Par katru mūsu darbību noteikta maksa. No šīs naudas arī jāiztiek, jāapmaksā komunālie pakalpojumi, transporta izdevumi, jāpērk kancelejas preces.”
Pat paldies nepasaka
Daudzi cilvēki neizprot tiesu izpildītāju darbu. Tiesu izpildītāji strādā tikai pēc tiesas sprieduma, kaut gan jaunais likums par maksu ļauj sniegt arī juridiskās konsultācijas. Protams, tikai tādas, kas attiecas uz tiesu izpildītāja darbu, piemēram, par uzturlīdzekļu piedziņu vai kā sagatavot prasības pieteikumu tiesai.
Ligita Gulbe stāsta, ka cilvēki bieži vien ir ļoti neiecietīgi. Ierodoties ar tiesas izpildrakstu tiesu izpildītāju kantorī, domā, ka te uzreiz iedos naudu. Taču paiet ilgs laiks, līdz tiesu izpildītājam no parādnieka izdodas piedzīt parāda summu — jānovērtē parādnieka mantiskā situācija, jāapķīlā manta, jārīko tās izsole, lai iegūtu līdzekļus parāda nomaksai. Kad prasītājs beidzot saņem čeku par parāda summu, viņš aizejot pat paldies nepasaka.
Pēc franču parauga
Ligita Gulbe stāsta, ka jaunais likums par zvērinātajiem tiesu izpildītājiem sagatavots pēc franču parauga. Pirms pāris gadiem Latvijā viesojās zvērināti tiesu izpildītāji no Francijas, un arī Gulbes kundzei bija iespēja tikties ar viņiem. Interesanti, ka Francijā parādniekam, kuram apraksta un izsola mantu, jāatstāj televizors, automātiskā veļas mazgājamā mašīna un automašīna, jo tās ir pirmās nepieciešamības preces, bez kurām francūži ikdienā nespēj dzīvot.
Latvijā parādniekam pirmām kārtām būs jāatdod automašīna, iespējams, arī veļas mašīna un televizors, jo mums tās vēl ir luksuslietas. Jautāti par piedziņas neiespējamību, francūzi atbildējuši, ka pie viņiem tādi gadījumi ir ļoti reti, bet, piemēram, Aizkraukles rajonā pēc statistikas datiem aptuveni 30 procentos gadījumu piedziņa nav iespējama, jo cilvēkam vienkārši nekā nav.
