Uzrakstīt mani pamudināja 25. janvārī laikrakstā “Staburags” publicētais raksts “Ārste ar siltumu acīs”. Esmu sieviete, kurai ir divi bērni, tāpēc ginekologa apmeklējumu pieredze ir.
Uzrakstīt mani pamudināja 25. janvārī laikrakstā “Staburags” publicētais raksts “Ārste ar siltumu acīs”. Esmu sieviete, kurai ir divi bērni, tāpēc ginekologa apmeklējumu pieredze ir.
Patlaban ginekologu apmeklēju reizi gadā, jo veselības problēmu nav. Tad arī uzzināju, ka Aizkraukles poliklīnikā pieņem divas speciālistes. Privāti — ārste Ludmila Grīnvalde, kurai tolaik par pirmo vizīti bija jāmaksā pieci lati, un arī parastais ginekologs, ja ir ģimenes ārsta norīkojums. Manā situācijā tam nebija lielas nozīmes. Nolēmu doties pie ārstes L. Grīnvaldes. Atradu viņas kabinetu, pie durvīm bija uzraksts ar tālruņa numuru iepriekšējai vizītes pieteikšanai. Man neizdevās sazvanīt, tāpēc poliklīnikas reģistratūrā paņēmu numuriņu pie parastā ginekologa.
Kad pienāca noteiktā diena, braucu uz Aizkraukli. Liels bija pārsteigums, kad, rindā gaidot, uzzināju, ka pieņem ārste Ludmila Grīnvalde. Sieviešu rinda gara, laiks, kurš norādīts numurā, sen iekavēts, neviena paciente īpaši nepriecājas. Sagaidīju savu kārtu un nedaudz uztraukusies gāju kabinetā, jo pie šīs ārstes pirmo reizi. Manu sveicienu atņēma diezgan salti, un par “siltumu acīs” arī nevarētu teikt. Centos pati sevi nomierināt — ārste viena, pacientu daudz, laiks iekavēts, varbūt kāda viņai omu sabojājusi? Tomēr gribas, lai pret mani izturas laipni. Vēl sevī nodomāju: ko lai gaidu, ja maksāju tikai 50 santīmu?
Apskates kabinetā pēc pārbaudes vēl ģērbos, kad jau ienāca nākamā paciente. Mani ieraugot, viņa apjuka, atvainojās, arī es samulsu, taču sapratu, ka bez ārstes atļaujas viņa nenāca. L. Grīnvalde viņu sūtīja sagatavoties procedūrai. Steigā vilku zābaku rāvējslēdzējus, jo šī sieviete taču manā klātbūtnē neizģērbsies. Domāju, ikviena sieviete man piekritīs, ka ginekologs ir tāds ārsts, pie kura ejot mēs uztraucamies, vēl jo vairāk, ja tā nav tikai pārbaude, bet ir veselības problēmas. Tādēļ, ieejot pie šī ārsta, neveikli jūtamies, jo problēmas ir intīmas.
Darbā šo gadījumu pārrunāju ar kolēģēm un dzirdēju viedokli: ja es pie šīs ārstes būtu gājusi privāti, par lielāku samaksu, man tas nebūtu jāpiedzīvo. Nesaprotu, kādēļ tā pati ārste, pieņemot kā valsts algota ginekoloģe, atļaujas būt tik steidzīga un nelaipna? Es no ārsta gaidu vienādu attieksmi — neatkarīgi no tā, cik maksāju. Vai tās sievietes, kuras iet pie ārstes par 50 santīmiem, nebūtu pelnījušas laipnu attieksmi?
Citreiz pie ginekoloģes devos ar sanitāro grāmatiņu. Reģistratūrā man paskaidroja, ka šajā gadījumā numuru nevajag — ārste vienu pacienti aicina ar numuriņu, otru — ar sanitāro grāmatiņu. Strādāja ārste Vija Bruzgule. Pie kabineta atkal gara rinda, sieviešu daudz. Iegāju kabinetā, mani laipni pieņēma tumšmataina ārste, paņēma sanitāro grāmatiņu, norādīja uz otru telpu. Pēc apskates nesteidzoties sakārtojos, cita sieviete mani netraucēja. Kabinets tas pats, mainījušās tikai ārstes, garā rinda — tā pati, bet attieksme? Esmu mierīga un atvieglota dodos projām.
Gribu jautāt vēstules autorei — kā viņa justos manā situācijā? Ārstei ir noteikts darbalaiks, sieviešu daudz, kuras rindā gaida ar numuriem. Vienai aizbrauks autobuss, cita tikai uz pāris stundām atprasījusies no darba, kādai mazs bērns atstāts viens, jāsteidzas mājās. Vai rakstītāja ir pārliecināta, ka ārste Grīnvalde pieņemtu rindas vidū pacienti bez numura? Otra ārste nepieņēma, nu viņa ir slikta. Bet, ja vēstules autore sēdētu rindā ar numuru un mājās viņai slims bērns, te nāktu, piemēram, es bez numura, un mani pieņemtu, vai tad mēs lasītu rakstu, ka ārste pieņem bez numura, bet ar numuriem laikus netiek pie ārsta? Atkal ārste būtu slikta.
Lai izvairītos no problēmām, ņemsim numuriņus, sēdēsim rindā, zinot, ka pie ārsta tiksim.
Ar cieņu — L. Jaunjelgavā
