Vienmēr atgriežas mājās. Ar asarām atceras kumelīšu smaržu un zemeņu ievārījumu

Šogad viss tā dīvaini steidzas. Citugad ap šo laiku liepās beidza sanēt bites, savus smaržīgos zvanus vēra vaļā lilijas. Šogad jūlija viducī sārtojas pīlādži! Lapu čaukstoņa kokos, kad vējš tos papurina, vēsta par rudeni. Vakar gadi mijās bebrēnietei Aijai Ungurei. Agrāk teiktu: sagaidīts dzīves rudens. Mūsdienās viss ir citādāk. Arī cilvēku dzīvēs. 60 vēl nav vecums, un Aijas dzīve turpinās vasarā.

Tikai Vecbebros

Aijas Ungures dzimtas saknes rodamas Latgales pusē — abi vecāki dzimuši un auguši Varakļānos. Aijai šūpulis kārts toreizējā Madonas rajonā — Liezērē. “Uz Vecbebriem atnācām, kad biju vēl pavisam maza, to brīdi es neatceros,” saka jubilāre. “Man šķiet, ka Vecbebri ir mana dzimtā puse. Tie man ir ļoti mīļi. Nevaru dzīvi iedomāties citur kā tikai Vecbebros. Visur būts, bet vienmēr gribas atgriezties mājās.”

Aija uzauga kopā ar trīs gadus jaunāko māsu Dzintra. Aijas tēvs Broņislavs strādāja celtniecības darbus. “Viņš cēla kalti, taisīja svarus, darbojās ar koku. Tētis bija ļoti saimniecisks,” saka jubilāre. Mamma Matilde no 18 gadiem līdz pat pensijai strādāja par pārdevēju. Interesanti, ka pirms četriem gadiem, turklāt ap šo laiku, “Staburags” rakstīja arī par Matildes kundzi, kad viņai apritēja mūža 90. gadskārta. Nu jau Aijas vecāki uz saviem mīļajiem noraugās no mākoņa maliņas...

Rīga nevilina

Skolas gaitas Aija sāka Varakļānu vidusskolā, jo toreizējās mājas Vecbebros bija tālu no skolas, arī autobusa pieturas tuvumā nebija. Tagad šo māju gan vairs nav. “Kad gāju 1. klasītē, dzīvoju pie vecmammas. Dzimtas mājas ir joprojām, un tās es atceros ar kumelīšu smaržu un zemeņu ievārījumu. Tad vienmēr raudiens nāk,” saka Aija.

Sākot ar otro skolas gadu, jubilāre mācījās Bebru astoņgadīgajā skolā. Pēc tam devās uz Rīgu, kur apguva audējas profesiju. Kāpēc tāda izvēle? “Man ļoti patika rokdarbi. Mamma daudz adīja, bet es gribēju kaut ko citu.