Viens ārsts apvaicājas otram: — Kādēļ tu pacientiem jautā, kādus grādīgos dzērienus viņi lieto? Vai no tā ir atkarīga diagnoze?
Viens ārsts apvaicājas otram:
— Kādēļ tu pacientiem jautā, kādus grādīgos dzērienus viņi lieto? Vai no tā ir atkarīga diagnoze?
— Nē, nevis diagnoze no tā atkarīga, bet honorārs, ko es no viņiem pieprasu. *
Slimnieks ārstam sūdzas:
— Man ir… ē… man ir tas… kā to sauc, kad cilvēks aizmirst?
— Parādi?
*
— Kas tev ar seju?
— Eh, lidojošais šķīvītis!
— Tiešām? No kurienes tad tāds uzradās?
— Nezinu, no kura trauku veikala… sieva pirka…
*
Lauku feldšeris neiedomājamā ātrumā traucas cauri ciematam.
Sieva:
— Nebrauc tik ātri! Ja nu policists!
— Neuztraucies. Es viņam noteicu nedēļu ilgu gultas režīmu…
*
— Kāpēc jums pārdošanā ir odekolons bez etiķetēm?
— Vai tad jums nav vienalga?
— Jums varbūt vienalga, ka tik pārdot, bet man uz galda jāliek — ciemiņiem!
*
21. gadsimta beigas.
— Vai jums mīlējoties netraucē tas, ka galvā ir gāzmaska?
— Nē, nepavisam! Es viņu neredzu un nedzirdu, bet, kad aizbāžu elpošanas vārstuli, šī pat sāk kustēties…
*
Sludinājums avīzē:
“Izgatavoju jūsu ienaidnieka portretu. Uz tualetes papīra.”
“Atlaižu grēkus. Lēti.”
“Mēs gaidām jūs jebkurā diennakts laikā. Pilsētas morgs.”
