“Staburaga” konkursā “Lielā zivs 2002” galveno balvu izcīnīja pļaviņietis Vladimirs Žiļcovs. Viņš un vēl trīs konkursa uzvarētāji — Līga Vilere, Jānis Āboliņš un Linards Skudra — balvas saņēma redakcijā, gādājot par makšķernieku stāstiem pilnu dienu.
“Staburaga” konkursā “Lielā zivs 2002” galveno balvu izcīnīja pļaviņietis Vladimirs Žiļcovs. Viņš un vēl trīs konkursa uzvarētāji — Līga Vilere, Jānis Āboliņš un Linards Skudra — balvas saņēma redakcijā, gādājot par makšķernieku stāstiem pilnu dienu. Vēl viens godalgotais Ralfs Bite nevarēja ierasties.
Skrīveriete sacer rīmi
Skrīveriete Līga Vilere, kura konkursā trešo vietu ieguva ar Lobes ezerā noķertu līdaku, pēc balvas ieradās pat ar speciāli sacerētu rīmi. Gribējusi atvest kūpinātas zivis, bet todien neķēries.
— Nosēdēju visu dienu uz ledus, taču neko neizvilku, — stāsta Vileres kundze. — Nu kūpinātas līdakas vietā atvedu pašas sacerētu pantiņu par makšķerniekiem. Akurāt kā par mums, konkursantiem!
Ne tikai zvejo, arī glezno
Visi konkursa dalībnieki ir kaismīgi makšķernieki, arī konkursa “Lielā zivs 2002” uzvarētāji ne dienu neiztiekot bez iemīļotās nodarbes.
— Tā ir veldze dvēselei. Ja es kādu dienu netieku zvejot, jūtos kā saslimusi, — teic Līga Vilere. — Vienīgā nelaime, ka diena par īsu…
Nav jau tā, ka visa dzīve aizrit zvejā. Interesē arī citas nodarbes, ne mazāk aizraujošas kā makšķerēšana. Piemēram, Linards Skudra glezno. Pļaviņietim bijušas vairākas izstādes, gleznās redzamas arī ainavas no iemīļotajām makšķerēšanas vietām.
Kortelītis ir slikta lieta
Makšķernieki no iemīļotā vaļasprieka neatsakās arī ziemas spelgonī. Vienīgi trīsdesmit grādu sals spēj atturēt no bļitkošanas. Citādi — velteņi kājās un uz upi prom.
— Āliņģus urbjot, var labi sasildīties, — stāsta Jānis Āboliņš. — No tā mugura slapja, sviedri urdziņām tek.
Ir vīri, kuri uz ledus sildās ar grādīgajiem dzērieniem. Kārtīgi makšķernieki to neatzīst.
— Vai nu makšķerēšana vai dzeršana! Abus kopā nevar, — uzskata Linards Skudra. — Kortelītis uz ledus ir slikta lieta. Tad ne īsta cope iznāk, ne atpūta.
Daugavu izkāš tukšu
Iecienītākā makšķerēšanas vieta gan pļaviņiešiem, gan skrīverietei Līgai Vilerei ir Daugava. Tomēr būts arī citās vietās, makšķerēts pat kaimiņvalstī — Peipusa ezerā.
— Daugavu zvejnieki ar tīkliem izkāš tukšu, ar katru gadu zivju paliek arvien mazāk, — teic makšķernieki. — Vajadzētu aizliegt zveju ar tīkliem, lai upe atkopjas, zivis savairojas.
Bruņojas pret nikniem suņiem
Copmaņiem ne mazumu problēmu rada privātās zemes īpašnieki, sevišķi viņu nepiesietie četrkājainie draugi. Aiviekstes krastā kāds saimnieks pat speciāli uzrīdot suņus makšķerniekiem. Arī Skrīveros, bijušā kempinga teritorijā, zvejniekiem uzturēties bīstami — tuvīno māju saimnieki rāda dūres.
— Es gan ar suņiem viegli tieku galā, — mazliet palielās Līga Vilere. — Vienmēr līdzi starta pistole. Suņi no šāviena trokšņa mūk pa gabalu. Sarežģītāk ir ar cilvēkiem, taču arī ar viņiem var mierīgi aprunāties, un niknums zūd.
Laivā pēc mežavimbām
Makšķernieki nesmādē nevienu zivi, tomēr interese un azarts lielāks, dodoties mežavimbu jeb salaku zvejā. Šīs esot grūti noķeramas zivis, tādēļ katra copmaņa iekārotas.
— Arī sami ir grūti nozvejojami, jo viņu nav daudz, — stāsta makšķernieki. — Liels prieks, ja no upes dzelmes izdodas izvilkt kādu milzeni.
Samus “medījot”, nevar iztikt bez speciāla instrumenta — kvoka. Ar to virs ūdens rada troksni, un ziņkārīgais sams uzpeld virspusē. Protams, nepieciešama arī laiva, bez tās īsts makšķernieks nevar.
— Zvejnieks bez laivas ir kā mednieks bez suņa, — secina Linards Skudra, un viņam piekrīt pārējie makšķernieki, sevišķi Vladimirs Žiļcovs, kurš zvejas dienās Daugavā noairējot vismaz desmit kilometru.
Asaris visur klāt
Reizēm gadoties, ka makšķernieki mājās pārrodas tukšā. Taču viņi neskumst, jo galvenais esot process, loms ir tikai tā rezultāts.
— Zivis reaģē uz laika maiņu, tālab ne vienmēr izdodas izvilkt lielos lomus, — stāsta Jānis Āboliņš. — Gandrīz katrreiz var noķert sīkus asarus, kuru ir pietiekami.
— Asaris ierodas visur, kur kaut kas notiek, ja atlec kumoss viņa rijīgajai mutei! — tā Linards Skudra.
Par tukšajām dienām priecājoties copmaņu mājinieki — vismaz kādu reizi var iztikt bez zivīm, to tīrīšanas un zvīņām. Pat kaķi vairs svaigas zivis nekārojot — atēdušies.
Kā “Nāves ēnā”
Makšķerēšana nemaz nav tik nekaitīgs vaļasprieks, kā šķiet. Īpaši bļitkojot uz ledus. Nav tādas ziemas, kad bļitkotāji nebūtu ielūzuši un izpeldējušies ledainajā ūdenī. Interesanti, bet pēc šādām peldēm pat iesnu neesot — copmaņi labi norūdījušies.
— Jāzina, uz kura ledus var iet. Bīstamākais ir pirmais rudens un pēdējais pavasara ledus. Tad visbiežāk gadās negaidītas peldes, — stāsta Vladimirs Žiļcovs.
— Es bieži ielūstu ūdenī, katru pavasari uz ledus gabala pa Daugavu peldu, — stāsta Līga Vilere. — Vīrs uztraucas, bet es vienalga pie āliņģa sēžu.
— Makšķernieki ir atsaucīgi. Ja kāds iekrīt ūdenī, pārējie dara visu, lai biedru izvilktu. Pat paši riskē ielūzt, — tā Linards Skudra.
Gadoties arī kuriozi: kāds vīrs ielūst ledū, ķepurojas ūdenī līdz kaklam un sauc palīgā. Pārējie malā smejas, lai slīcējs nostājoties uz kājām. Izrādās, tajā vietā ūdens līdz ceļiem…
Jāsaglabā miers
Vai par makšķernieku var kļūt katrs? Konkursanti teic — ierobežojumu nav. Vajag vienīgi pacietību.
— Par makšķernieku neder straujas dabas cilvēks, kurš nespēj mierā nosēdēt, — stāsta copmaņi. — Jābūt pacietībai un dzelzs nerviem.
— Nerviem jābūt! Makšķerējot netrūkst aukla, bet gan nervi, un tad jāpaliek bez loma, — tā Linards Skudra.
Paši konkursa uzvarētāji makšķerē jau ilgus gadus — cik vien sevi atceroties. Šajā nodarbē iesaistīti arī mājinieki — bērni, mazbērni.
— Pietiek ar vienu veiksmīgu lomu, lai makšķerēšana kļūtu par “slimību” visam mūžam, — no personīgās pieredzes zina Līga Vilere. — Esmu priecīga par katru mirkli, kurš man aizrit pie ūdens.
Sieviešu kļūst vairāk
Ierasts, ka makšķernieki ir vīrieši. Tomēr arvien biežāk upmalā vai uz ledus redzamas arī daiļā dzimuma pārstāves. Kā vīrieši izturas pret konkurentēm?
— Dāmas cienām, viņas ir labas makšķernieces, — saka vīri.
— Jā, neviens mani neapvaino un pāri nedara, — stāsta Līga Vilere. — Reizēm vīri gan kurn, kad velku zivi pēc zivs, bet viņiem nekā. Tad gan teic, ka sieviete visas zivis aizvilinot sev.
Mānās ar līdakas svaru
Copmaņi bieži piedalās konkursos un sacensībās. Uzvara “Staburaga” “Lielajā zivī” ir pēdējos gados nozīmīgākā, tomēr veicies arī iepriekš.
— Agrāk bieži braucām uz dažādām makšķernieku sacensībām, — stāsta ciemiņi. — Arī uzvarējām.
Gadījies pa kādam kuriozam, Linards Skudra pat nedaudz mānījies, lai apsteigtu konkurentus.
— Laikam tagad varu to pastāstīt: pirms vairākiem gadiem Valles pagasta Aklajā ezerā notika sacensības. Izvilku tikpat lielu līdaku kā kaimiņš. Kamēr neviens nemanīja, ieliku tai mutē akmentiņu un uzvarēju. Tik liels azarts mani bija pārņēmis! — atzīstas pļaviņietis.
***
Makšķerēšana ir ne tikai vaļasprieks, bet arī dzīvesveids. Nekas šiem vīriem un sievām neliks pārtraukt iemīļoto nodarbi. Pat ne pelde ledainā ūdenī un mājinieku uztraukumi. Copēšana viņiem ir dzīves nepieciešamība.
***
Līga Vilere
Makšķernieku rīme
Zvejniekiem nu grūti klājas,
Tomēr viņi nesēž mājās:
Sals pie vaigiem kņudina,
Tikai zivis lutina.
Spiediens svārstās augšup, lejup,
Laiciņš mainīgs kā nekad,
Zivis snauž un lomus skauž,
Zvejnieks tukšā mājās brauc.
Mājinieki viņam sauc:
“Vietā vēlējums: “Ne asakas!””
Pie vella tādas pasakas!
