“Mēs esam dzelzs cilvēki,” saka daudzeviete Valērija Timinskaite, kura jau 22 gadus ir dzelzceļa strādniece. Diena vai nakts, sals vai svelme, bet jāveic darbs, kurā vajag vīra spēku un izturību.
“Mēs esam dzelzs cilvēki,” saka daudzeviete Valērija Timinskaite, kura jau 22 gadus ir dzelzceļa strādniece. Diena vai nakts, sals vai svelme, bet jāveic darbs, kurā vajag vīra spēku un izturību.
Valērija Timinskaite dzimusi Lietuvā, bērnību pavadījusi Jelgavā. Tēvs kara gados strādājis uz dzelzceļa, un jau tolaik arī meitai paticis darīt vīra darbus, piemēram, darboties ar āmuru.
“Pēckara gados sievietēm vajadzēja darīt visus smagos darbus,” atceras Valērijas kundze. “Neesmu fiziski stipra, izdomāju, ka pie auto stūres vieglāk sēdēt nekā kolhozā smagos maisus cilāt. Sāku mācīties par autovadītāju.”
Viena starp večiem
Pirmajā darbavietā Jelgavā jaunā sieviete bija viena pati 22 vīriešu kolektīvā. Pašai ne tikai jābrauc, bet arī mašīna jāremontē. Vīri smīnēja par trauslo skuķi, tomēr padoties neļāva lepnums. “Dažkārt raudāju pie riepas, kuru jāmaina, bet skrūves tik stipri pieskrūvētas, ka nevaru izkustināt,” atceras viņa.
Trīs gadi bija pavadīti pie automašīnas “GAZ—51” stūres, kad Valērija iepazinās ar savu nākamo vīru. Viņš bija dzelzceļa darbinieks un aicināja iecerēto strādāt pie sevis. Valērija piekrita, un jau kopš 1980. gada viņi ir Daudzevā.
Ceļo kā vimpelis
“Tolaik vīrs bija meistars, un mani sūtīja no vienas stacijas uz otru, kur vien vajadzēja palīdzību,” stāsta Valērijas kundze. “Ceļoju kā vimpelis no Daudzevas līdz pat Daugavas stacijai pie Jēkabpils.” Šajā dzelzceļa posmā kādreiz strādājušas trīs dzelzceļa strādnieces sievietes, bet šobrīd Valērijas kundze ir vienīgā. “Savā brigādē puišiem esmu kā māte,” bilst 56 gadus vecā sieviete.
Strādājot par brigadieri, sievietēm, kuras nākušas prasīt darbu, Valērijas kundze kādreiz teikusi — šis darbs nav domāts sievietēm! Daudzas gan bijušas neizpratnē: “Bet jūs pati tiekat galā!”. “Esmu pieradusi, bet bez rūdījuma uz dzelzceļa grūti,” atzīst viņa. “Esam cilvēki no dzelzs. Lietus, sniegs, sals vai karstums, bet dzelzceļam jābūt kārtībā. Te sniegs no pārmijām jānotīra, te kaut kas jāremontē. Ziemā, kad stipri snieg, arī naktīs jādežurē un jātīra sniegs.”
Ārsts nav vajadzīgs
Vai vīrieša spēkam piemērotais darbs sievietei tomēr nešķiet par grūtu? “Man piedāvāja vieglāku darbu sadzīves pakalpojumu kombinātā. Iedomājos — kā gan spēšu nosēdēt telpā, man patīk ārā. Lai gan neesmu vairs jauna, slimoju maz. Ģimenes ārste pat brīnās, kāpēc pie viņas neeju. Ko es, vesels cilvēks, pie ārsta darīšu? 20 gadu laikā tikai divas reizes esmu izmantojusi slimības lapu.”
Pēc 40 gadu vecuma dzelzceļa darbiniekiem ik gadu jāveic medicīniskās pārbaudes, laba veselība šajā darbā ir viens no noteicošajiem faktoriem.
Valērijas kundze izaudzinājusi četras meitas un dēlu, nu viņai ir desmit mazbērnu — pieci Latvijā, tikpat Lietuvā. Meitas pirms dažiem gadiem pierunājušas piedalīties vecmāmiņu konkursā pagastā, pasākums spilgti palicis atmiņā ne vien pašai dalībniecei, bet arī daudzesieši viņu ieraudzījuši pavisam citādu.
Labāk skalda malku
Mātei bieži palīgā ejot, arī divas meitas izvēlējušās ar dzelzceļu saistītu darbu, tikai vieglāku. Viena meita jau desmit gadu ir Daudzevas stacijas dežurante, otra — distances dežurante Jelgavā.
“Meitas uzskata, ka man ir smags darbs. Grib, lai sēžu mājās un bērnus auklēju,” stāsta vecmāmiņa. “Tikai ne to! Strādāšu, kamēr būs spēks un veselība.”
Vai ir darbi, kurus Valērijas kundze tomēr negribētu darīt? “Ziniet, es labāk malku skaldu, nevis gatavoju ēst. Nav jau tā, ka nemāku, bet par pavāri nevarētu strādāt,” atzīst viņa.
