Sabiedrībā ierasts dažās profesijas redzēt tikai vīriešus vai vienīgi sievietes. Katram drosmīgajam, kurš ievingrinājies cita dzimuma profesijā, dažkārt jāuztver sabiedrības neizpratne un izbrīns.
Sabiedrībā ierasts dažās profesijas redzēt tikai vīriešus vai vienīgi sievietes. Katram drosmīgajam, kurš ievingrinājies cita dzimuma profesijā, dažkārt jāuztver sabiedrības neizpratne un izbrīns. Gadu gaitā esam kļuvuši demokrātiskāki, tomēr reizēm nesaprotam — kā viņi to spēj? Parasti šādas izjūtas izraisa sievietes, kuras veic fiziski smagus vīru darbus, bet arī vīrietim jāpārvar aizspriedumi, lai sevi izteiktu tradicionālās sieviešu nodarbēs.
Labklājības ministrijas pētījumā secināts, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata — ir sieviešu un vīriešu profesijas. Par piemērotāko sievietēm atzīta bērnudārza audzinātājas, mājsaimnieces, sekretāres, medicīnas māsas un sanitāres profesija. Savukārt vīrieši varētu būt autobusu vadītāji, militārpersonas, celtnieki un policisti, baņķieri un politiķi, lielu uzņēmumu vadītāji un ministri.
Atskatoties ne tik tālā pagātnē, tradicionāli izglītību dod dēliem — dzimtas turpinātājiem un īpašuma pārvaldītājiem. Meitām atvēl elementāru zināšanu apguvi, tomēr jau 19. gadsimta beigās arī pirmās sievietes iegūst augstāko izglītību. Līdz 20. gadsimta beigām pasaules attīstītākajās valstīs abu dzimumu izglītības līmenis izlīdzinās. Šajā laikā sievietes arvien vairāk iesaistās algotā darbā, apmēram 30 līdz 60 procentu sieviešu un 74 procenti vīriešu lielākajā daļā Eiropas valstu strādā algotu darbu.
Arī politikā sievietes sāk darboties kopā ar vīriešiem. Viņas ne tikai iegūst tiesības piedalīties vēlēšanās (Latvijā 1918. gadā), bet pat ieņem premjerministres un prezidentes amatu. Pirmā ir Šrilankas premjerministre Sirimavo Bandaranaike 1960. gadā, pēc tam Indira Gandija Indijā, Mārgareta Tečere Lielbritānijā. Sieviešu — valsts vadītāju — plejādei nu pievienojusies arī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe — Freiberga.
Jau skolas gados bērniem iegalvo, ka sievietei un vīrietim ir katram sava vieta un loma, bet cita izvēle uzskatāma gandrīz par pārkāpumu, vismaz par neikdienišķu rīcību. Kaut gan eksistē šie aizspriedumi, aizvien vairāk cilvēku izvēlas profesijas, kuras viņus interesē, un viņi nebaidās darīt to, ko vēlas. Šādu cilvēku netrūkst arī Aizkraukles rajonā. Viņi spēj pavilkt vezumu, kurš dažkārt ārēji šķiet ne pa spēkam.
