Laura Gutāne, bijusī Aizkraukles novada ģimnāzijas 11. klases skolniece, nu jau četrus mēnešus mācās Norvēģijā.
Laura Gutāne, bijusī Aizkraukles novada ģimnāzijas 11. klases skolniece, nu jau četrus mēnešus mācās Norvēģijā. Viņa bija atbraukusi ziemas brīvdienās. Šajā neilgajā laikā Laura ir mainījusies, kļuvusi “eiropeiskāka”, mierīgāka un atvērtāka pret apkārtējiem.
— Kā nokļuvi Norvēģijā?
— Piedalījos konkursā par vienu no organizācijas “United World College” (UWC) stipendijām. Man paveicās un ieguvu “Red Cross Nordic UWC” stipendiju. Koledža ir Norvēģijā, Flekke ciemā, 10 stundu braucienā no Oslo.
— Vai uzskati, ka Latvijā nevar iegūt labu izglītību, tāpēc piedalījies konkursā?
— Gribējās pamēģināt kaut ko jaunu. Tas bija izaicinājums manām spējām. Šāda veida koledžās var sastapt cilvēkus no visas pasaules. Var iegūt vienreizēju pieredzi un lieliski pavadīt laiku!
— Kādus priekšmetus tu apgūsti?
— Man bija jāizvēlas seši mācību priekšmeti, es mācos astoņus. Standarta līmenī apgūstu latviešu literatūru, filozofiju, matemātiku, norvēģu, spāņu valodu, augstākajā līmenī — vēsturi, bioloģiju, teātri. Pēc ziemas brīvdienām norvēģu valodas vietā mācīšos angļu valodu. Izvēlējos priekšmetus, kuri man būs vairāk vajadzīgi nākotnē.
— Cik ilgi jāmācās koledžā?
— Divus gadus. Katru gadu koledžā iestājas simt jaunu studentu un tikpat absolvē.
— Kādi noteikumi koledžā jāievēro?
— Ikvienā koledžā noteikumi domāti, lai tos pārkāptu (Laura smejas — aut.). Reāli darbojas tikai daži, piemēram netiek pārkāpti krimināla rakstura noteikumi (zagšana utt.). Regulāri pārkāpjam noteikumu, ka cita studenta istabiņā nedrīkst palikt pēc pulksten 24. Reizēm gribas parunāties ar cilvēku, kuram ir citādāka pieredze, un sarunās laiks paskrien vēja spārniem. Par noteikumu pārkāpšanu draud sods — trīs brīdinājumi. Pēc trešā var izslēgt no skolas.
— Ar ko koledža atšķiras no Latvijas vidusskolas?
— Pirmkārt, plašāks mācību līdzekļu nodrošinājums. Otrkārt, valda citi standarti, attieksme pret skolēnu. Skolotājs audzēkņus uztver kā nopietnas, nobriedušas personības, kuras spēj būt patstāvīgas. Skolotāji un skolēni ir draugi, viņi viens otru uzrunā vārdā. Ja ir kādas problēmas, varam vērsties pie skolotājiem. Arī mācību metodes ir savādākas — vairāk uzskates materiālu, praktisko darbu, katrā priekšmetā ir citi klasesbiedri.
— Vai atšķiras arī mācību līmenis?
— Prasības ir savādākas, tāpēc grūti salīdzināt. Šurp brauc cilvēki ar pamatīgām zināšanām, tāpēc reizēm programma tiek pabeigta ātrāk. Katrā priekšmetā jākārto eksāmens, tāpēc jāzina gandrīz viss. Visu mācāmies angļu valodā, izņemot, protams, norvēģu, spāņu valodu. Koledžā ir ļoti augsts līmenis matemātikā, ar īpaši labām matemātikas zināšanām izceļas ķīnieši un studenti no Āzijas valstīm. Koledžā mainījās mans priekšstats par mazattīstības valstīm, tieši Āfriku. No turienes atbraukuši ļoti talantīgi, gudri jaunieši.
— Tu esi vienīgā no Latvijas?
— Šogad koledžā mācās jaunieši no 82 valstīm. No Latvijas esam divi — es un Māris, kurš mācās jau otro gadu.
— Kur jūs dzīvojat?
— Kopmītņveida mājās. Piecās divstāvu mājās katrā dzīvo 40 cilvēku. Vienā istabiņā pieci. Dzīvoju kopā ar meitenēm no Norvēģijas, Singapūras, Spānijas, Francijas. Parasti cenšas salikt kopā cilvēkus no dažādiem reģioniem, kuru dzimtā valoda ir atšķirīga.
— Jaunajos apstākļos grūti bija iejusties?
— Sākumā likās, ka būs grūti, nejutīšos labi, te neiederēšos. Kad nokļuvu koledžā, sapratu, ka man ir paveicies ar istabas biedrenēm. Ātri vien iejutos. Daži pirmajā mēnesī raudāja, jo ļoti pietrūka māju. Dzīvojot Latvijā, pēc gada būtu jāiet studēt, tik un tā prom no mājām. Koledža ir laba pāreja no mājas dzīves uz universitāti, jo kļūsti neatkarīgs. Koledžā par visu jārūpējas un jādomā pašam. Nav mātes vai tēva, kas paskubina.
— Augusta beigās tev bija grūti šķirties no vecākiem, draugiem, bet tagad jau gribi braukt atpakaļ. Kas tevi turp velk?
— Cilvēki. Rudens brīvdienās paliku koledžā, bet daudzi aizbrauca. Likās, ka koledža ir tukša. Bija miers, atpūta, varēju ilgāk pagulēt, bet es ļoti skumu pēc cilvēkiem. Tā kā nākam no dažādām vidēm, katram ir sava kultūra. Reizēm mierinājumu dod arī daba — kalni, fjordi (Laura rāda fotogrāfijas ar skatiem, kuri redzami no viņas istabiņas loga — aut.). Ja to visu var salikt kopā — draugi, daba, ir vienreizēji!
— Vai jūti, ka esi kļuvusi “eiropeiskāka”?
— Esmu spiesta tāda būt. Mums jābūt iejūtīgiem, saprotošiem, jāapzinās, ka pasaule sastāv nevis no dažādām kultūrām, bet gan personībām. Tagad redzu cilvēka raksturu un personību, nevis to, vai viņš nāk no Ķīnas vai Brazīlijas. Esmu kļuvusi daudz brīvāka. Daru, ko gribu, ir mazāk aizspriedumu, stereotipu. Latvijā nevarēju aiziet uz diskotēku un dejot, kā gribu. Koledžā cilvēki dejo tā, kā jūtas, kaut arī tas varbūt izskatās muļķīgi. Pati vēl neesmu atbrīvojusies no visiem stereotipiem, bet koledža man deva izpratni, kāpēc tādiem nevajag būt.
— Vai ir bijis tā, ka domā — viss apnicis, braucu mājās!
— Zinu, ka neaizbrauktu, jo otru tādu stipendiju nedabūtu (Laurai ir apmaksātas studijas, dzīvošana — aut.). Reizēm gribas projām. Tādam nolūkam izveidoju “bļaustīšanās pulciņu”, tā var atbrīvoties no emocijām. Mēs ejam uz vietu, kur atbalss būtu mazāka (vēlams dienas laikā) un bļaujam katrs savā valodā. Var arī aizbraukt uz divām dienām pie viesģimenes. Tur var aizmirst, ka ir koledža, jo reizēm apnīk redzēt vienus un tos pašus cilvēkus. Ļoti reti ir brīži, kad vari palikt viens.
— Kur studēsi pēc koledžas absolvēšanas?
— Nezinu. Sākumā domāju, ka studēšu starptautiskās attiecības, bet tagad nezinu. Redzu daudz iespēju. Neesmu vēl izvēlējusies pareizāko, perspektīvāko.
— Vai domā atgriezties Latvijā?
— Noteikti! Tā ir vieta, kur ir manas saknes. Varu mācīties arī kaut kur citur, bet gribu atgriezties. Lai arī te nav tik augsts dzīves līmenis, es mīlu savu dzimteni!
