Allaž jautra, smaidīga, visiem palīdzētgriboša — tādu es viņu atceros no skolas laikiem. Tiekoties pēc 20 gadiem, es viņu nepazinu.
Allaž jautra, smaidīga, visiem palīdzētgriboša — tādu es viņu atceros no skolas laikiem. Tiekoties pēc 20 gadiem, es viņu nepazinu. Lūkojos sievietē baltu galvu un sastrādātām rokām. Vien acis, dzidras un labestīgas, šķiet, palikušas tās pašas, gadi tām nebija nodarījuši pāri.
Viņa nesūrojās par grūtajiem laikiem, nelamāja valdību, vien stāstīja, kā izveidojusies dzīve. Jau vairākus gadus divatā ar meitu dzīvojot lauku mājā, vīrs alkoholiķis savulaik bieži sitis, līdz nodzēris prātu pavisam un gājis bojā autokatastrofā.
— Esmu cilvēks, kurš neprastu dzīvot pilsētā, man laukos patīk. Zinu, vienmēr būs sava iztikšana, — saka viņa. Pēc tam, it kā starp citu, piebilst: “Neticu nekādām pesteļošanām, bet pēdējā laikā sāku domāt citādi. Nekad man nav veicies tik slikti kā tagad. Es nezinu, kāpēc, bet daudzi mani labprātāk redzētu grāvī guļam piedzērušos, nevis staigājot ar augstu paceltu galvu. Allaž kāds manu dzīvi kā caur mikroskopu vēro — te dārzs nav izravēts, te trauki nav nomazgāti, te kāds vīrišķis man tuvāk par pusmetru bijis… — ar rūgtumu bilst mana sarunbiedre.
Skolas laiku atmiņu kladē man ierakstīts Aleksandra Dimā teiciens (citēju aptuveni): “Uz savu godināšanu tu vari neiet, bet uz savu tiesu noteikti aizej — tur tu redzēsi patiesos draugus!”.
Varbūt nemaz nav vajadzīga tiesa — brīžos, kad liktenis tevi pļaukā, visskaidrāk var ieraudzīt gan patiesā līdzjūtībā pastieptu roku, gan ļaunā priekā sperošu kāju.
