Koknesietis Roberts Rāviņš vēl šomēnes apvieno divas profesijas — viņš ir Valsts policijas jaunākais inspektors un profesionāls masieris. Roberts nolēmis atvaļināties no dienesta, lai visu uzmanību un spēku veltītu masiera darbam, kas viņam sagādā vislielāko prieku un gandarījumu. Viņš ir pārliecināts, ka, darot to, kas patiešām patīk, panākumi būs.
Stereotipus neņem galvā
— Kā kļuvi par policistu?
— Pēc 9. klases absolvēšanas Kokneses vidusskolā devos mācīties uz Aizkraukles Profesionālo vidusskolu. Tolaik domāju par ugunsdzēsēja glābēja karjeru, skolā bija automehāniķu ugunsdzēsēju kurss. Viss apstājās, kad otrajā mācību gadā paziņoja, ka šis novirziens tiek likvidēts. Skolā biju iestājies, mācīties pabeidzu. Ar sportu vienmēr esmu bijis “uz tu”, tādēļ nolēmu mācīties par sporta skolotāju un fitnesa treneri Sporta pedagoģijas akadēmijā. Pēc pirmā kursa guvu traumu, ilgāku laiku nevarēju sportot. Noformēju akadēmisko gadu, lai nesēdētu dīkā, drauga mudināts, pieteicos iestājpārbaudījumiem Valsts policijas koledžā. Tiku kā viens no pirmajiem, tad kādēļ nē? Veiksmīgi pabeidzu skolu un sāku strādāt Rīgas centra iecirknī. Paralēli atsāku mācības Sporta akadēmijā, pārgāju uz fizioterapijas programmu. Mani tas tik ļoti aizrāva, ka kļuvu par masieri. Šis ir pēdējais mēnesis darbā Valsts policijā. Nolēmu atvaļināties no dienesta, lai virzītos tālāk. Esmu pieņēmis jaunu izaicinājumu, straujiem soļiem virzos iekarot citas virsotnes. Apvienot abas profesijas nav iespējams laika trūkuma dēļ.
— Policista “zīmogs” un darba bīstamība atstāj iespaidu?
— Šajā struktūrā strādāju ilgus gadus, pēdējā darba vieta ir speciālo uzdevumu bataljons, kas ir ar citu specifiku un daudz bīstamāks nekā patruļas darbiniekam. Ir gan laba, gan slikta pieredze. Pieredzēts ir daudz kas. Nevēlos iedziļināties, jo stereotipi ir tādi, kādi ir. Sabiedrība nav pietiekami izglītota par Valsts policijas darbu, trūkst sapratnes par policijas struktūru un darbinieku funkcijām. Cilvēkiem šķiet, kas gan tur sarežģīts — atrisināt lietu, taču mums jāseko norādījumiem, jāaizpilda dokumenti. Tas viss prasa lielu atbildību un laiku. Latvijā policijas struktūra pilnveidojas, cenšas noturēt Eiropas līmeni. Vienmēr var gribēt labāk, taču izaugsme notiek, un tas ir svarīgākais. Viedokļus un jokus par policistiem neņemu pie sirds, tā ir cilvēku nezināšana un neinformētība.
Man patīk adrenalīns. Ugunsdzēsēja un policista profesijas ir daudzveidīgas, situācijas neatkārtojas, un rutīna neiestājas. Es objektīvi novērtēju darba bīstamību. Īpaši tagad, kad man ir ģimene. Neesmu vairs tik pārgalvīgs, vispirms domāju, tad daru. Bīstamu situāciju darbā bijis daudz, bez tā neiztikt. Tās jāizdzīvo, jāmācās no pieredzes un jāvirzās uz priekšu.
Svarīgi nošķirt darbu no privātās dzīves. Kad man mājās prasa, kā gāja darbā, vienmēr atbildu: “Labi”, un ar to saruna beidzas. Mūsu ģimenē tā pieņemts. Darba notikumus mājās “nenesu”, lai tuviniekus lieki nesatrauktu.
Talants, kas jākopj mūža garumā
— Masāža — ekstra vai nepieciešamība?
— Mūsdienās šis pakalpojums kļuvis par nepieciešamību. Viss kļuvis datorizēts, draudus veselībai rada sēdošs darbs. Līdz ar pasīvo dzīvesveidu rodas problēmas ar vielmaiņu, muguru, pleciem, parādās galvassāpes un citas kaites. Tie, kam sēdošs darbs, zina, par ko runāju. Agrāk masāža vairāk vai mazāk bija ekstra pakalpojums, daļēji tādēļ, ka tas nebija tik pieejams kā mūsdienās. Masieris palīdz ārstēt, bet procedūra var būt arī vienkārši relaksējoša, muskuļus atslābinoša sevis lutināšana.
— Kādas ir biežākās sūdzības?
— Katrai vecuma grupai ir savas problēmas. Visaktuālākās ir muguras un galvas sāpes. Agrāk muguras sāpes bija raksturīgas gados vecākiem cilvēkiem, smaga darba veicējiem un sportistiem. Tagad šīs sāpes cilvēkus piemeklē krietni agrāk.
— Raksturo labu masieri!
— Labam speciālistam ir pozitīva aura, viņa klātbūtnē ir patīkami un ērti. Ja darbu dara no sirds un ar mīlestību, tad viss izdodas. Jāmīl cilvēki un jāgrib ziedot sevi, savu enerģiju un rokas citu labsajūtai. Tas ir aicinājums dāvāt baudu un palīdzēt. Tāpat kā jebkurš nevar būt mūziķis, tāpat arī par labu masieri nekļūst visi. Tas ir talants, kas jāizkopj dzīves garumā.
Rokas ir masiera darbarīks. Es cenšos sevi lieki nepārslogot, vēlos darbu veikt kvalitatīvi un neizdegt. Dienā pieņemu vidēji sešus klientus, nestrādāju katru dienu. Tikko sāku strādāt, rokas juta slodzi, laika gaitā darbības iestrādājas mehāniski un organisms iemācījās slodzi sadalīt. Jo meistarīgāks masieris, jo mazāks kaitējums tiek sev nodarīts. Kad sāku, reizēm no slodzes sāpēja pirksti, tagad mācos taupīt enerģiju, lai neiztukšotu sevi. Jāprot attīrīties un atjaunoties, lai darbu varētu darīt ilgstoši. Strādājot ar klientu, notiek enerģijas apmaiņa, es sniedzu labas sajūtas un pretī saņemu pozitīvismu.
— Ieteikumi, lai neiedzīvotos 21. gadsimta kaitēs.
— Jāsporto. Lielākā daļa cilvēku aizmirsusi, ka ķermenim nepieciešamas fiziskās aktivitātes. Ķermenis mums ir tikai viens, to nevarēs nomainīt. Ja kaut kas atgadās ar automašīnu, to var salabot vai pārdot, bet ar vienu un to pašu ķermeni mums “jārullē” visas dzīves garumā. Svarīgi par ķermeni rūpēties un uzturēt to darba kārtībā. Masāža var kalpot kā tehniskā apkope, kas veicina labāku fizisko sajūtu. Otra galējība ir pārslodze, kas arī kaitē. Sēdoša darba darītājiem jātrenē muguras dziļie muskuļi, lai nostiprinātu mugurkaulu un neiedzīvotos sāpēs. Darbs ir darbs, bet nedrīkst aizmirst par sevi. Tiem, kam birojā jāpavada garas stundas, obligāti jāizlokās, jāpastaigājas, jādzer ūdens. Reizēm šķiet, ka piemeklējušas muguras sāpes, bet tās ir nieres, tikai tādēļ, ka nepareizs uzturs un tiek dzerts pārāk maz ūdens.
— Tavs profesionālais mērķis?
— Man ir mazāki pieturpunkti, kuriem nenolieku termiņu. Esmu laimīgs un apmierināts ar to, ko daru tagad. Katru dienu pilnveidojos, gūstu pieredzi. Apmeklēju seminārus un kursus. Katrs klients dod jaunu motivāciju un unikālu pieredzi. Jūtos labi, esmu ar dzīvi apmierināts. Esmu parakstījis jaunus līgumus, kurus mēģināšu maksimāli attīstīt. Likšu par sevi runāt un dzirdēt. Jo vairāk spēju palīdzēt cilvēkiem, jo laimīgāks esmu.
Attiecības pirmajā
vietā
— Esi vīrs un tēvs. Kas ir laimīgas ģimenes pamatā?
— Ar sievu iepazināmies Valsts policijas koledžā. Viņa tur bija īsu brīdi, taču ar to pietika, lai mēs viens otrā ieskatītos. Mums klājas labi, esam precējušies, audzinām meitiņu un dzīvojam laimīgi.
Saticīgas ģimenes pamatā ir rūpes vienam par otru. Veltām laiku atpūtai un mūsu savstarpējām attiecībām. Attiecības jākopj, tām vienmēr jābūt pirmajā vietā, lai visas pārējās dzīves jomas darbotos kā ieeļļots mehānisms. Cilvēki, kam ģimenē viss ir labi, ar pozitīvu noskaņojumu labi veic savu darbu. Protams, ne vienmēr viss ir vienkārši, bet visu runājot var atrisināt. Ģimenē ir sadalīti pienākumi. Man patīk labi paēst, man paveicies, ka sieva ir lieliska pavāre. Labi pabarots vīrs ir viens no laimīgas kopdzīves stūrakmeņiem.
— Ko dari brīvajā laikā?
— Vairāk nekā desmit gadu nodarbojos ar fitnesu, apmeklēju svaru zāli un trenējos cīņas sporta veidus. Pēdējā laikā esmu pievērsies boksam. Treniņi palīdz uzturēt fizisko formu un sakārtot domas. Vēl man ļoti patīk makšķerēt. Ja ir iespēja izrauties, dodos zvejot. Arī šī nodarbe palīdz sakārtot domas. Pamatskolā kopā ar Kokneses puišiem noķēru 9 kilogramus smagu samu, savukārt pirms pāris gadiem nozvejoju 6 kilogramus smagu līdaciņu. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Roberts Rāviņš.
Dzimšanas vieta un laiks: Aizkraukle, 1992. gada
15. maijs.
Izglītība: mācījies Valsts policijas koledžā un Sporta pedagoģijas akadēmijā studējis fizioterapiju.
Nodarbošanās: masieris uzņēmumos “Studio 17 Beauty Room” un “Masāža ķermeņa priekam”.
Ģimene: sieva Marija,
meita Gabriela.
Vaļasprieks: sports un makšķerēšana.
